Baluns smagi nopūtās.
— Jā, kad man nebutu mājās saimniecības!
— Nospļaujies ufc visu saimniecību, — Šveiks viņu pamācīja, •— labāk krīti par mūsu kungu un ķeizaru! Vai tad tev to karadienestā nemācīja?
Tikai tāpat pieminēja, — vientiesīgais Baluns atbildēja. — Mūs tikai trenkāja pa apmācības laukumu, un tad jau es nekā tamlīdzīga vairs nedzirdēju, jo kļuvu par kalpotāju… Ja vēl tas ķeizars būtu mūs labāk ēdinājis . . .
— Tu nu gan esi nepieēdināms! Kareivim pirms kaujas nemaz nedrīkst dot ēst, to mums vēl skolā kapteinis Untergrics paskaidroja. Viņš mums vienmēr teica: «Mērgļi sasodītie, ja vienreiz nonāks līdz karam un jums būs jāiet kaujā, tad neiedomājieties pierīties pirms kaujas! Kas ir pārēdies un dabū šāvienu vēderā, tas var skaitīt tēvreizi, jo pēc šāviena visa vira un kroņa maize ir no zarnām ārā un tūliņ piemetas iekaisums, un tad tik atliek kājas notirināt. Bet ar tukšu kuņģi tāds ievainojums vēderā ir tikai sīkums, tikpat kā lapsenes dzēlums.»
— Es visu ātri sagremoju, — Baluns taisnojās, — man kuņģī daudz pāri nepaliek. Es varu apēst veselu bļodu knedliku ar cūkgaļu un kāpostiem, un pēc pusstundas vairāk no manis ārā neiznāks kā divas trīs ēdamkarotes, pārējais viss manī pārstrādājas. Dažs cilvēks, piemēram, stāsta, kad viņš ieēdot sēnes, tad tās tāpat veselas izejot cauri, vajagot tikai tās atkal nomazgāt un vārīt par jaunu, bet man gan tā nav. Es salieku tik daudz sēņu iekšā, ka cits tur jau būtu pārsprādzis, un, kad eju savās vajadzībās, tad izrādās, ka viss manī pārstrādājies, tikai pāris dzeltenu putraimiņu palikuši pāri kā zīdainim.
— Manī, mīļais draugs, — viņš paļāvīgi pieliecās Sveikam klāt, — izkūst pat zivju asakas un plūmju kauliņi. Vienreiz es tīšuprāt saskaitīju. Es noēdu 70 plūmju ar visiem kauliņiem un, kad tas laiks pienāca, aizgāju aiz šķūņa, pavandīju visus kauliņus pie malas un izskaitīju. No 70 kauliņiem vairāk nekā puse bija manī izkusuši.
Balunam izlauzās klusa, ilga nopūta.
— Mana vecene taisīja plūmju knedlikus no rīvētiem kartupeļiem un pielika mazliet biezpiena, lai būtu sātīgāk. Viņai gan labāk patika ar magonēm apkaisīti knedliki, bet es pastāvēju pie biezpiena un reiz pat viņu izpļaukāju . . . Jā, es gan nepratu cienīt savu ģimenes laimi.
Baluns apklusa, nošmaukstināja, aplaizījās un sacīja sērīgi un maigi:
— Zini, draugs, ka tagad, kad man nekā nav, man sāk likties, ka sievai tomēr taisnība un ka ar magonēm tie knedliki garšīgāki. Toreiz es necietu, ka man magoņsēklas saiet zobos, bet tagad es domāju, kaut jel tās pagadītos! Ar sievu mums daudzreiz bija lieli kari. Cik bieži gan viņa dabūja raudāt, kad es gribēju, lai aknu desām pieliek vairāk majorana, un pie tam tūliņ krāvu viņai. Reiz es nabadzīti tā sazilināju, ka viņa nogulēja divas dienas — un tikai par to, ka viņa nekāva man vakariņām tītaru, apgalvodama, ka man vista arī esot laba diezgan. Jā, draugs, — un Balunam sāka līt asaras, — ja man tagad būtu aknu desa, kaut bez majorana, un kāda vistiņa . .. Vai tu diļļu mērci esi ēdis? Ak, kas mums gan bija par tračiem tas dēļ, un tagad es to dzertu kā kafiju.
Šādās sarunās Baluns pamazām aizmirsa iedomātās briesmas. Viņš turpināja satraukts stāstīt Sveikam nakts klusumā, kamēr viņi devās lejup uz Liskovecu, ko gan visu agrāk neesot pratis cienīt un ko viņš tagad tik labprāt ēstu, ka asaras birstot pieminot.
Aiz viņiem nāca telefonists Chodunskis ar mantzini Vaneku. Chodunskis stāstīja Vanekam, ka, pēc viņa domām, pasaules karš esot tīrā nekrietnība. Vai tā neesot nejēdzība, ka sarautie telefona vadi naktī jāsalabo? Bet vēl nejaukāk esot, kad ienaidnieks notverot kādu ar savu starmeti tieši šo sasodīto stiepļu labošanas brīdī un tad laižot tam visu artilēriju virsū. Agrākajos karos vismaz starmešu neesot bijis.
Lejā, ciemā, kur viņiem bija jāatrod rotai naktsmājas, bija tumšs un visi suņi sāka riet, tāpēc ekspedīcijai nācās apstāties un pārdomāt, kā ar šiem maitām tikt galā.
— Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ? — Baluns čukstēja.
— Balun, Balun, ja mēs to darīsim, tad tevi nošaus par gļēvulību, — Šveiks aizrādīja.
Suņi rēja aizvien skaļāk, un beidzot riešana sākās arī dienvidos aiz Ropas upes, Kroscienkā un citos ciemos, jo Šveiks uzbrēca nakts klusumā:
— Se būdā, se, se! Tā viņš kādreiz bija vecos laikos uzbrēcis saviem suņiem, ar kuriem tirgojās.
Suņi rēja vēl negantāk, tāpēc mantzinis Vaneks sacīja Sveikam:
— Nebļaujiet tā uz suņiem, Sveik, citādi visa Galicija sāks riet.
— Kaut kas līdzīgs mums gadījās manevros Taboras apkaimē, — Šveiks atbildēja. — Mēs tur ienācām nakti kādā ciemā, un suņi sāka jeganti vankšķēt. Tas ir biezi apdzīvots apvidus, un šitā riešana gāja no ciema uz ciemu, aizvien tālāk, un, tiklīdz tā ciema suņi, kur mēs bijām apmetušies, taisījās apklust, tā ierējās atkal citi kaut kur Pelchržimovā, un mūsējie tūliņ piebalso, un pēc brītiņa jau rej visa Tabora, Pelchržimovā, Budejovice, Humpoleca, Težebona un Jichlava. Mūsu kapteinis bija tāds nervozs večuks un novarēja panest suņu riešanu. Viņš negulēja visu nakti, staigāja apkārt un pratināja posteņus: «Kas rej, kāpēc rej?» Kareivji padevīgi ziņoja, ka rējēji ir suņi, bet tas viņu tā nokaitināja, ka visi, kas tonakt bija sardzē, iedzīvojās arestā, kad atgriezāmies no manevriem. Turpmāk viņš vienmēr izraudzījās «suņu komandu» un izsūtīja pa priekšu. Tiem vajadzēja paziņot ciema iedzīvotājiem, kur mēs taisījāmies pārgulēt, ka nakti nedrīkst riet neviens suns, citādi to nošaus. Es arī reiz biju tādā komandā, un, kad mēs ieradāmies vienā ciemā pie Milevsko, tad man mazuliet sajuka, un es pateicu ciema vecākajam, ka ikviens saimnieks, kura suns nakti ieriesies, tiks aiz stratēģiskiem apsvērumiem nošauts. Vecākais pārbijās, jūdza zirgu ilksīs un laida tūliņ uz galveno štābu, lai aizlūgtu par savu ciemu. Tur viņu nemaz nebija laiduši klāt, sardze bija gandrīz vēl nošāvusi, tāpēc viņš atbrauca atpakaļ, un, iekāms mēs ienācām ciemā, visiem suņiem pēc viņa rīkojuma purni bija nosieti ciet, tā ka trīs pat kļuva traki.