Viņi ienāca ciemā, un Sveiks visus pamācīja, ka suņi nakti bīstoties no degoša papirosa. Diemžēl, neviens papirosus nesmēķēja, un Sveika padomam nebija pozitivu rezultātu. Beidzot gan izrādījās, ka suņi rej aiz tīra prieka: viņi ar mīlestību atcere jas caurgājējus kareivjus, kas viņiem pastāvīgi pameta ko ēdamu. Viņi jau iztālēm saoda, ka tuvojas radījumi, kas promejot atstāj kaulus un kritušus zirgus. Sveiku pēkšņi, kā no zemes izauguši, apstāja četri suņi un priecīgi saceltām astēm spiedās tam klāt.
Sveiks glaudīja un paijāja viņus un sarunājās ar tiem tumsā kā ar bērniem:
— Jā, jā, nu mēs esam klāt, mēs te pagulēsim un iekodīsim, dosim jums kauliņus un garoziņas un rīt atkal iesim tālāk pret ienaidnieku.
Ciema būdās iedegās ugunis, un, kad viņi pieklauvēja pie pirmās būdas durvīm, lai uzzinātu, kur dzīvo ciema vecākais, viņam atbildēja spiedzīga, spalga sievietes balss, kas paskaidroja ne īsti poļu, ne ukraiņu valodā, ka viņas vīrs esot karā, bērni saslimuši ar masalām, moskaļi[40] visu rekvizējuši un vīrs, karā aizejot, pieteicis nakti nevienam neatvērt durvis. Tikai kad visi četri pastiprināja uzbrukumu durvīm ar apgalvojumu, ka viņi esot savējie, «kvartirjeri», kāda nezināma roka atdarīja durvis. Izrādījās, ka ciema vecākais tepat vien dzīvo. Viņš nu veltīgi pūlējās Sveikam noliegt, ka pats runājis šajā spiedzīgajā sievietes balsī. Viņš atrunājās, ka gulējis bēniņos sienā un viņa sieva runājot visādas aplamības, kad to pēkšņi uzmodinot no
miega. Ja runājot par naktsmājām veselai rotai, tad ciems esot tik mazs, ka te labi ja vienu kareivi varot novietot. Te vispār nemaz neesot gulēšanai vietas. Pirkt te arī nekā nevarot, mos- kaļi visu esot rekvizējuši.
Ja labdzimtie kungi esot ar mieru, viņš aizvedīšot tos uz Kroscienku, tur esot lielas mājas un ko iet tikai trīs ceturtdaļstundas. Vietas tur, cik nevajag, katrs kareivis dabūšot kažoku apsegam, tur esot tik daudz govju, ka ikvienam kareivim iznākšot katliņš piena, tur esot labs ūdens, virsnieku kungi varot tur pārgulēt muižiņā, bet kas tad te — Liskovecā atrodams ? Tikai posts, kašķis un utis. Viņam pašam reiz bijušas piecas govis, bet moskaļi visas atņēmuši, un, ja viņš gribot dabūt pienu saviem slimajiem bērniem, tad viņam jāmēro ceļš līdz Kros- cienkai. '
Laikam apstiprinot viņa vārdus, aiz sienas kūtī iemāvās govis, un kāda spiedzīga sievietes balss centās nomierināt nelaimīgos lopus, novēlot, lai tos mēris parautu.
Vecāko tas nemaz nesamulsināja, viņš runāja vien tālāk, vilkdams kājās garos zābakus:
— Viena vienīga gosniņa palikusi mūsu ciemā, mīļie lab- dzimtie kungi, tā pati, kas nupat māva, tā pieder kaimiņam Voičikam. Slims, sabeigts lopiņš. Moskaļi atņēma viņai teļu, tāpēc piens arī aprāvies, bet saimniekam žēl kaut, vēl cer, ka Čenstochovas dievmāte vērsīs atkal visu par labu.
Tā runādams, viņš jau uzvilka kažoku.
— Pat trīsceturtdaļstundas līdz Kroscienkai nav jāiet, mani mīļie kungi, ko es, grēcīgs cilvēks, samuldējos, labi, ja pusstunda. Es zinu ceļu pār strautu, tad caur birzi un gar lielo ozolu . . . Tas ir liels ciems, un degvīns arī tur ir. Iesim gan, mani mīļie labdari! Ko velti kavēties? Kareivju kungi no jūsu slavenā pulka, ķeizara un ķēniņa karavīri, kas kauj moskaļus, gan ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Bet kas tad pie mums ir? Utis, kašķis, masalas un kolera. Vakar mūsu nolādētajā ciemā trīs puiši aizgāja kapā ar koleru. Visužēlīgais dievs ir nolādējis Liskovecu…
Šveiks pārtrauca viņu ar majestātisku rokas mājienu.
— Labdzimtie kungi, — viņš teica, atdarinot vecākā baisi, •— es reiz lasīju kādā grāmatā, ka zviedru kara laikā arī viens ciema vecākais, saņēmis pavēli novietot ciemā karavīrus, dažādi atrunājies un neparko nav gribējis paklausīt, un tad viņu pakāruši pie pirmā koka. Un šodien Sanokā man kāds poļu kapralis stāstīja, ka ciema vecākajam jāsasauc visi desmitnieki, kad ierodas kvartirjeri, jāapstaigā visas būdas un jāpasaka: «Te gulēs trīs, te četri, bet virsnieku kungi apmetīsies mācītāja mājā, un pusstundas laikā visam jābūt nokārtotam.»
— Labdzimtais kungs, — Šveiks nopietni uzrunāja vecāko,
kur tev te ir tuvākais koks?
Vecakais nesaprata, ko nozīmē vārds «koks», tāpēc Šveiks paskaidroja, ka tas varot būt bērzs, ozols, bumbiere, ābele, vārdu sakot, jebkurš koks, kam stipri zari. Vecākais atkal nesaprata un, izdzirdīs pieminam augļu kokus, nobijās, jo ķirši patlaban nāca gatavi, tāpēc viņš pasteidzās apgalvot, ka tamlīdzīgus kokus nepazīstot, viņa mājas priekšā esot tikai viens ozols.
-— Labi, — Šveiks atbildēja, parādīdams ar roku internacionālo kāršanas zīmi, — mēs tevi tepat pakārsim pie tavas būdas, lai tev būtu skaidrs, ka tagad ir karš un ka mums dots rīkojums pārgulēt šeit, bet nevis Kroscienkā. Mēs tev neļausim izjaukt mūsu stratēģiskos plānus, bet karāties tev vajadzēs gan, kā tas bija rakstīts grāmatā par zviedru karu. .. Šitāds gadījums notika arī reiz manevros pie Lielās Meziršičas …