Te Šveiku pārtrauca mantzinis Vaneks:
— To jūs mums izstāstīsiet vēlāk, Šveik. — Tad viņš pagriezās pret ciema vecāko: — Tātad tūliņ trauksmi un telpas!
Vecākais sāka drebēt un stomīties, ka viņš tikai gribējis izpatikt labdzimtajiem kungiem, bet, ja nu citādi nevarot, tad varbūt arī ciemā atradīšot iespējas apmierināt kungu vajadzības. Viņš tfidaļ sameklēšot laternu.
Viņš atstāja istabu, ko skopi apgaismoja maza petrolejas lampiņa pie kāda svētā attēla, kurš bija saliecies gluži līks kā pēdējais kroplis. Chodunskis pēkšņi iesaucās:
— Kur tad mums Baluns pazudis?
lokāms viņi vēl paguva tā īsti apskatīties visapkārt, aiz krāsns klusiņām pavērās durvis, kas veda ārā, un Baluns iespiedās istabā. Viņš palūkojās, vai vecākais izgājis, un sacīja šņaukādamies, it kā tam būtu stipras iesnas:
— Es biju pieliekamā, es tur kaut ko paķēru, sabāzu mutē, un nu man viss pielipis pie aukslējām. Tas ir bez sāls un salds arī nav, tā būs maizes iejava.
Mantzinis Vaneks apgaismoja viņu ar elektrisko kabatas spuldzi, un visi pārliecinājās, ka savā mūžā nav redzējuši tik notriepta austriešu kareivja. Tad viņi pārbijās, ieraudzījuši, ka Baluna blūze tā izspīlēta, it kā viņš atrastos pēdējā grūtniecības stadijā.
— Kas tev noticis, Balun? — Šveiks līdzjūtīgi ievaicājās, bikstīdams ar pirkstu viņa uzpūsto vēderu.
— Tur ir gurķi, — Baluns šņākuļoja, rīstīdamies ar mīklu, kas negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ, — uzmanīgi, tie ir sālīti gurķi. Trīs es ātrumā apriju, bet pārējos atnesu jums.
Baluns vilka ārā vienu gurķi pēc otra un izdalīja tos.
Tikmēr vecākais bija iestājies durvīs ar laternu rokā. Ieraudzījis šo ainu, viņš pārmeta krustu un nogaudās:
— Moskaļi jau visu atņēma, un nu mūsējie dara to pašu.
Viņi izgāja ciema ielā, kur viņus pavadīja vesels bars suņu,
kas aizvien neatlaidīgāk spiedās ap Balunu un apostīja tā kabatas, kur Baluns bija noglabājis gabalu speķa, ko arī bija atradis pieliekamā, bet savā negausībā nodevīgi noslēpis biedriem.
— Ko tie suņi tā skrien tev pakaļ? — Šveiks jautāja.
Baluns pēc ilgākas domāšanas atbildēja:
— Viņi jūt, ka esmu labs cilvēks.
To viņš gan nesacīja, ka suņi snaikstās ap viņa roku, ko viņš tur uz kabatā noglabātā speķa gabala.
Apstaigājot mājas, viņi pārliecinājās, ka Liskoveca ir liels,, bet kara jukās diezgan stipri cietis ciems. Ugunsgrēks gan to bija saudzējis, abas karotājas partijas, kā par brīnumu, nebija to ievilkušas savu kara operāciju sfērā, toties to bija pārplūdinājuši iedzīvotāji no izpostītajiem Hirovas, Grabovas un Ho- lublu ciemiem.
Dažā būdā vislielākajā trūkumā mitinājās pa astoņām ģimenēm; tas bija viņu pēdējais patvērums pēc visa posta, ko tie bija pārdzīvojuši kara virpulī, kas bija pārbrāzies pār tiem kā mežonīgas palu straumes.
Daļu rotas nācās novietot mazā, sapostītā spirta dedzinātavā, ciema otrā galā, kur pusvadam bija jāapmetas raudzētavā. Pārējos ik pa desmit novietoja lielākajās mājās, kur bagātākie saimnieki nebija uzņēmuši līdz ubaga spieķim novestos bēgļus.
Rotas štābs ar visiem virsniekiem, mantzinis Vaneks, kalpotāji, telefonisti, sanifari, pavāri un Šveiks apmetās mācītāja mājā, tas arī nebija uzņēmis savā pajumtē nevienu trūkumā nonākušo bēgļu ģimeni, tāpēc te vietas bija diezgan.
Mācītājs bija garš, izkaltis, vecs kungs izbalējušā un notau- kotā amata tērpā. Būdams liels skopulis, viņš gandrīz nemaz neēda. Viņa tēvs bija to uzaudzinājis par negantu krievu nīdēju, bet naids pēkšņi izgaisa, kad krievi atkāpās un ieradās austriešu armija, kas noēda viņam visas zosis un vistas, kurām viņa mājā nometinātie pinkainie Aizbaikala kazaki nebija pievērsuši uzmanību. Kad vēl ieradās ungāri un izvāca viņam visu medu no stropiem, tad viņa naids pret austriešu armiju pieauga jo lielāks. Tagad viņš nikni vērās negaidītajos nakts viesos, un viņam sagādāja prieku staigāt tiem garām, raustīt plecus un atkārtot:
- Man nekā nav. Es esmu ubags. Manā mājā jūs, kungi, neatradīsiet pat kumosiņu maizes.
Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai raudāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo. Viņš pusmiegā sēdēja tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu.
Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā atradās papīrā ievīstīts papirkšķis ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē.
Ķimeņu aromats viņam arī radīja halucinācijās par cepto sivēnu.
Aiz mācītāja mājas mazās spirta dedzinātavas pagalmā sprēgāja uguns zem virtuves katliem, kuros jau vārījās ūdens, — bet ūdeni nevārījās nekas.
Mantzinis un pavāri apskraidīja visu ciemu, meklēdami cūkas, taču veltīgi. Visur viņi saņēma to pašu atbildi: moskaļi visu atņēmuši un apēduši.
Viņi uzmodināja krodziņā ebreju, kas sāka plūkāt matus un vaimanāt pilnā kaklā, ka nevarot kareivju kungiem palīdzēt. Beidzot viņš piedabūja tos nopirkt no viņa vecu, simtgadīgu govi, kurai bija tikai kauli un āda. Viņš prasīja par to drausmīgu somu, plēsa sev bārdu un zvērēja, ka tādu govi neuziešot visā Galicijā, visā Austrijā un Vācijā, visā Eiropā un visā pasaulē, turklāt viņš gaudoja, šņaukājās un dievojās, ka tā esot vistreknākā govs, kāda pēc Jehovas pavēles nākusi pasaulē. Viņš zvērēja pie visiem saviem sentēviem, ka šo govi ļaudis nākuši apbrīnot pat no Voločiskas, ka šo govi daudzinot visā apvidū kā brīnumu, ka tā nemaz neesot govs, bet vistaukākais buivols. Beidzot viņš nokrita ceļos un sāka pa kārtai apkampt pircēju kājas, lūgdamies: