— Labāk tad nositiet vecu nabaga ebreju, bet neejiet projām bez govs!
Viņš ar savu klaigāšanu tā apdullināja mantzini un pavāru, ka tie patiešām nopirka šo maitu, no kuras ar šausmām būtu novērsies jebkurš dīriķis, un aizvilka to uz virtuvi. Saņēmis naudu, ebrejs sāka no jauna brēkt un gaudot, ka esot pilnīgi izputināts un pataisīts par ubagu, jo tik lēti pārdevis tādu varenu govi. Viņš lūdzās, lai pakarot viņu par to, ka viņš vecuma dienās izdarījis tādu muļķību, kuras dēļ viņa senči apgriczīšoties kapā uz otru pusi.
Palocījies pircēju priekšā līdz zemei, viņš pēkšņi atmeta visu bēdāšanos un laidās rikšiem uz māju, kur sacīja savai sievai:
— Elza, manu actiņ, tie kareivji ir galīgi muļķi, bet tavs Natans ir ļoti gudrs!
Ar govi bija īsta ķibele. Brīžam likās, ka tai nemaz nav iespējams novilkt ādu. Vairākās vietās āda pārplīsa, un tad nāca redzami šķiedraini muskuļi, sametušies mezglos kā izkaltušas tauvas.
Tikmēr nezin no kurienes atstiepa maisu kartupeļu, un sākās; bezcerīgais mēģinājums savārīt šīs cīpslas un kaulus, kamēr mazākajā virtuvē izmisušais pavārs pūlējās sagatavot no šā skeleta ko ēdamu virsniekiem.
Nelaimīgā govs, ja vispār uz šo dabas parādību varēja tādu nosaukumu attiecināt, palika visiem šā mielasta dalībniekiem ilgi atmiņā, un var droši teikt: ja pirms kaujas pie Sokalas komandieri būtu atgādinājuši kareivjiem to govi, ar ko viņus baroja Liskovecā, tad tie ar niknu dusmu rēcienu būtu metušies naidniekam virsū ar durkļiem.
Šī govs bija tik nekrietns lops, ka no tās vispār nebija iespējams izvārļt gaļas viru. Jo ilgāk gaļa vārījās, jo stingrāk tā turējās pie kauliem; tā saauga ar tiem kopā vienā veselā un pārakmeņojās kā birokrāts, kas pusi mūža pavada savā kancelejā un pārtiek vienīgi no ienākošiem un izejošiem rakstiem.
Šveiks kā raitnieks, uzturēdams pastāvīgus sakarus starp
stabu un virtuvi, lai zinātu, kad reiz vira naks gatava, ziņoja' beidzot virsleitnantam Lūkasam:
— Obrlajtnanta kungs, no tās govs jau iznācis porcelāns. Gaļa tik cieta, ka ar to var stiklu griezt. Pavārs Pavličeks, garšojot kopā ar Balunu gaļu, izlauza sev vienu priekšzobu, bet Baluns — dzerokli.
Baluns nopietnu, seju pienāca pie virsleitnanta Lukaša, pasniedza viņam savu «Lurdas himnā» ietīto dzerokli un stostījās:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es darīju visu, ko varēju. To zobu es izlauzu pie virsnieku devas, kad mēs gribējām izmēģināt, vai no šās gaļas tomēr nevarētu iztaisīt bifšteku.
Pie šiem vārdiem no atzveltnes krēsla pie loga piecēlās kāds bēdīga izskata tēls. Tas bija leitnants Dubs, ko bija uz šejieni atgādājuši sanitaru divričos kā pilnīgi sabeigtu cilvēku.
— Lūdzu, klusāk, — viņš izdvesa sagrauztā balsī, — man nelabi.
Viņš atkal atlaidās vecajā atzveltnī, kur katrā šķirbiņā bija tūkstošiem blakšu oliņu.
— Es esmu noguris, — viņš traģiski sacīja, — es esmu slims un ciešu, es lūdzu, lai manā klātbūtnē nerunā par izlauztiem zobiem! Mana adrese ir Smichova, Karaļa ielā 18. Ja es rītu vairs nepiedzīvotu, tad lūdzu paziņot visu iespējami saudzīgi manai ģimenei un nepiemirst atzīmēt kapakmens uzrakstā, ka es priekš kara esmu bijis ķ. un ķ. ģimnāzijās skolotājs.
Viņš sāka paklusām krākt un nedzirdēja vairs, ka Šveiks skaitīja kādu pantu no miršanas un bēru dziesmām:
Kas Madaļai tās grēkus atlaidi, Kas slepkavam pie krusta piedevi, Liec man uz tevi cerēt mūžīgi!
Tikmēr mantzinis Vaneks nāca pie slēdziena, ka slavenajai govij jāvārās virsnieku virtuvē vēl divas stundas, ka par bifšteku nav ko domāt, bet tā vietā jātaisa gulašs.
Nolēma laist kareivjus gulēt, kamēr ēdiens izvārīsies, jo vakariņas varēja būt gatavas tikai uz rīta pusi.
Mantzinis Vaneks atnesa nezin kur sadabūtu klēpi siena, iz- klaja mācītāja ēdamistabā uz grīdas un, nervozi plūkādams ūsas, klusam sacīja virsleitnantam Lūkasam, kas gulēja uz veca divana:
Goda vārds, obrlajtnanta kungs, tādu govs gaļu es savu mūžu neesmu ēdis.
Telefonists Chodunskis sēdēja virtuvē, aizdedzis galiņu baznīcas sveces, un rakstīja uz priekšdienām vēstules, lai tās būtu krājumā un nebūtu lieki jāpūlas, kad beidzot uzzinās karalauka pasta numuru. Viņš rakstīja:
«M'iļā un dārgā sieva, visudārgākā Dožcna!
Ir nakts, un cs nepārtraukt i domāju par Tevi, manu dārgumiņ, tāpat kā Tu par mani, kad paskaties uz tukšo gultu sev līdzās. Piedod, ka man šobrīd nāk prātā visādas domas. Tu labi zini, ka es jau kopš kara sākuma esmu armijā un esmu saklausījies visādas lietas no saviem biedriem, kuriem pēc ievainojuma bija piešķirts atvaļinājums un kuri, ieradušies mājās, labāk vēlējās būt zem velēnām nekā redzēt, ka kaut kāds utubunga lakstojas ap viņa sievu. Man ļoti sāpīgi Tev to rakstīt, dārgā Božena. Es to labprāt nemaz nerakstītu, bet Tu pati labi zini, ko Tu man atzinies, ka es neesmu pirmais, kam ar Tevi bijusi nopietna pazīšanās, un ka priekš rnanis Tev bijis Krausa kungs no Mikulaša ielas. Kad cs šonakt tikai iedomājos vien, ka tas krupis, man promesot, var atkal ierasties pie Tevis ar visādām pretenzijām, tad man ir tā, dārgā Božena, ka es viņu varētu uz vietas nožņaugt. Es ilgi cietos, bet, kad es iedomājos, ka viņš varētu atkal Tev sieties klāt, tad mana sirds pamirst, un es Tev atgādinu tikai vienu, ka es necietīšu savā mājā tādu cūku, kas ielaižas ar visiem un dara kaunu manam vārdam. Piedod man, dārgā Božena, šos asos vārdus, bet piesargies, lai es par Tevi nekā slikta nedzirdētu! Citādi es būšu spiests jūs abus padarīt aukstus, jo cs esmu uz visu gatavs, kaut arī tas man pašam maksātu dzīvību. Skūpstu Tevi tūkstoškārt un sūtu sveicienus tētiņam un mammiņai.