Tavs Tonušs.
P. S. Nepiemirsti, ka tu nes manu vārdu!» Pēc tam viņš uzrakstīja vel vienu vēstuli priekšdienām:
«Mana visumīļā Božena!
Kad Tu saņemsi šīs rakstu rindiņas, tad zini, ka mums nupat aiz muguras liela kauja, kurā kara laime bija mūsu pusē. Starp citu, mēs notriecām 10 ienaidnieka lidmašīnas un vienu ģenerāli ar lielu kārpu uz deguna. Kaujas versmē,
kad ap mums sprāga šrapneji, es domāju par Tevi, dārgā Božena, ko Tu dari un kas mājās no jauna. Es vienmēr atceros, kā mēs kopā bijām Tomasa restorānā un Tu mani vedi mājās, un Tev otrā dienā roka sāpēja no piepūles. Tagad mēs atkal dodamies uz priekšu, tā ka man nav vairs laika vēstuli turpināt. Ceru, ka esi palikusi man uzticīga, jo Tu zini, ka šinīs lietās es jokus nepazīstu. Bet nu ir laiks doties tālāk! Skūpstu Tevi tūkstoškārt, dārgā Božena, ceri, ka viss izdosies labi!
Tavs Tevi mīlošais Tonuss.»
Telefonists Chodunskis nolieca galvu uz vēstules un aizmiga pie galda.
Mācītājs, kas nebija gājis gulēt un nepiekusis apstaigāja visu māju, pavēra virtuves durvis un aiz taupības nopūta degošo sveces galiņu Cbodunskim līdzās.
Ēdamistabā negulēja neviens, atskaitot leitnantu Dubu. Mantzinis Vaneks cītīgi pētīja brigādes kancelejā Sanokā saņemtu jaunu rīkojumu par karaspēka apgādi un nāca pie slēdziena, ka kareivju devas aizvien vaira k samazinājās, jo tuvāk nāca fronte. Beidzot viņš vairs nevarēja valdīt smieklus, lasīdams kādu pavēles punktu, kas aizliedza kareivju virai likt klāt safranu un ingveru. Pavēlē bija arī norādījums, ka karalauka virtuvēm jāsavāc kauli un jāsūta uz aizmuguri divizijas noliktavai. Šis punkts bija mazliet neskaidrs, jo nebija norādīts, par kādiem kauliem runā, vai par cilvēku vai citu kaujamo lopu kauliem.
— Klau, Šveik, — virsleitnants Lūkass ierunājās, aiz garlaicības žāvādamies, — iekāms mēs tiksim pie ēšanas, jūs varētu man ko pastāstīt.
— Ak vai, — Šveiks atsaucās, — pirms mēs tiksim pie ēšanas, man vajadzēs jums, obrlajtnanta kungs, izstāstīt visu čechu tautas vēsturi. Bet es zinu tikai pavisam īsu stāstu par kādu pastmeistara kundzi Sedlčanskā, kura pēc vīra nāves bija pārņēmusi pasta nodaļu. Man tas tūliņ iekrita prātā, kad es dzirdēju runājam par karalauka pastu, kaut gan šim stāstam ar karalauka pastu nav nekāda sakara.
— Šveik, — virsleitnants Lukašs brīdinot apsauca viņu, — jūs jau atkal sākat gvelzt muļķības.
— Pareizi, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas arī tiešām ir traki muļķīgs notikums. Es pats nezinu, kā man ienāca prātā tādas muļķīgas domas sākt par to runāt. Tā ir vai nu iedzimta muļķība, vai jaunības atmiņas. Mūsu zemeslodi apdzīvo dažādi radījumi, obrlajtnanta kungs, un pavāram. Juraidam bija taisnība, kad viņš toreiz Mostā kliedza, kad piedzēries bija iekritis atejā un nevarēja vairs izlīst ārā: «Cilvēks ir izraudzīts un aicināts uzzināt patiesību un valdīt ar savu garu mūžīgā visuma harmonijā, sevi pastāvīgi attīstot un izkopjot un pakāpeniski ieaugot pasaules augstākajās sfērās, kur mājo lielāka gudrība un mīlestība.» Kad mēs gribējām viņu izvilkt, viņš sāka kost un skrāpēt. Viņš bija iedomājies, ka atrodoties mājās, un tikai tad, kad iemetām viņu atpakaļ, sāka lūgties, lai velkot viņu ārā.
— Bet kas tad notika ar pastmeistariem? — virsleitnants Lukašs kļuva nepacietīgs.
— Tas bija kārtīgs sievišķis, obrlajtnanta kungs, bet liela maita gan. Pastā viņa visu izdarīja labi jo labi, bet viņai bija viena vaina — viņa bija iedomājusies, ka visi skrien viņai pakaļ, visiem kaut kas aiz ādas pret viņu, tāpēc viņa pēc dienas darbiem, rakstīja sūdzības uz visām iestādēm. Reiz viņa rīta agrumā gāja uz mežu sēņot un, skolai garām ejot, redzēja, ka skolotāja kungs jau piecēlies. Skolotājs viņu sveicināja un ievaicājās, kurp viņa tik agri ejot. Kad pastmeistariene atbildēja, ka ejot sēņot, tad viņš teica, ka viņš mazliet vēlāk arī iešot. No tā viņa nosprieda, ka skolotājam ir netīri nolūki pret viņu, šo veco grabažu, un, kad nu viņa ieraudzīja, ka skolotājs tiešām iznāk no krūmiem, tad pārbijās un metās bēgt, un tūliņ norakstīja sūdzību vietējai skolas padomei, ka skolotājs gribējis pastrādāt pie viņas varas darbus. Skolotāja lietu nodeva izmeklēšanai disciplinārā kārtā, un, lai izvairītos no publiska skandala, pats skolu inspektors ieradās to izmeklēt. Viņš griezās arī pie žandarmērijas vachtmistra, lai tas izsakot savas domas, vai skolotājs esot spējīgs uz tādu rīcību. Vachtmistrs ieskatījās aktīs un paziņoja, ka tas neesot iespējams, jo vienreiz jau mācītājs apvainojis skolotāju, ka tas uzmācoties viņa radiniecei, ar kuru pats mācītājs gulējis, bet tad skolotāja kungs dabūjis no apriņķa ārsta apliecību, kurā teikts, ka viņš jau no sestā dzīvības gada ir impotents, tāpēc ka nokritis izplestām kājām no bēniņiem uz ratu ilkss. Bet tad šī pagāniete iesniedza sūdzību par žandarmērijas vachtmistra un skolu inspektoru, jo skolotājs esot tos piekukuļojis. Nu, tad tie visi savukārt iesūdzēja pastmeistariem, un viņu. notiesāja, bet viņa atsaucās uz to, ka nav pie pilna
prāta, un tad tiesas ārsts viņu izmeklēja un izdeva apliecību, ka viņa ir gan stulba, bet var pildīt jebkuru valsts dienestu.
— Jēzus Marija! — virsleitnants Lukašs iesaucās un tad piemetināja: — Es gribētu gan jums ko teikt, Šveik, bet man negribas maitāt ēstgribu pirms vakariņām.
—- Es tak jums sacīju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks taisnojās, — ka tas, ko es stāstīšu, būs kaut kas ļoti muļķīgs.
Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku.
— Vai tad no jums ko gudru var dzirdēt!
— Visi taču nevar būt gudri, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — muļķiem arī jābūt, jo, kad visi būs gudri, tad pasaulē būs tik daudz gudrības, ka katrs otrais cilvēks no tās kļūs dulns. Ja, par piemēru, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, katrs zinātu dabas likumus un prastu aprēķināt debess ķermeņu atstatumus, tad viņš ar to tikai apgrūtinātu savus kaimiņus kā mans paziņa Čapeks, kas bieži ieradās restorānā «Pie kausa» un, naktij iestājoties, mēdza iziet uz ielas un aplūkot zvaigžņotās debesis un tad, atgriezies atpakaļ, staigāt no viena pie otra un stāstīt: «Cik skaisti šovakar spīd Jupiters! Tu nemaz nezini, knēveli, kas tev atrodas virs galvas. Kas tie par atstatumiem! Ja tevi, smurguli, ielādētu lielgabalā un izšautu un tu lidotu ar šāviņa ātrumu, ir tad paietu miljoniem gadu, iekāms tu tur nonāktu.» Turklāt viņš vienmēr kļuva tik rupjš, ka parasti pats izlidoja no restorānā ar parasto ielu dzelzceļa ātrumu, apmēram 10 kilometru stundā. Vai atkal, par piemēru, skudras, obrlajtnanta kungs . . .