Virsleitnantam Lūkasam šis stāsts laikam bija apnicis, bet, iekams viņš paskubināja zirgu rikšos, lai sasniegtu kolonas priekšējās rindas, viņš sacīja Sveikam:
— Ja jūs tā runāsiet līdz vakaram, tad būs jo tālāk, jo muļķīgāk.
— Obrlajtnanta kungs, — Šveiks nosauca pakaļ, virsleitnantam aizauļojot, — vai tad jūs negribat zināt, ar ko tas beidzās?
Virsleitnants Lukašs tikai iespieda zirgam piešus sānos.
Leitnanta Duba stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš iz- steberēja no divričiem, sapulcēja ap sevi visu rotas štābu un sāka to kā pusmiegā pamacīt. Viņš teica nejēdzīgi garu runu, kas nospieda visus smagāk par kaujas ietērpu un šauteni.
Tas bija dažādu salīdzinājumu juceklis.
Viņš iesāka:
— Kareivju mīlestība uz virsniekiem padara iespējamus visneiespējamākos upurus, turklāt nemaz nav vajadzīgs, lai šī mīlestība būtu iedzimta. Ja iedzimtas mīlestības nav, tad tā jārada varas ceļā. Privātā dzīvē šāda piespiesta mīlestība, teiksim, skolnieka mīlestība pret skolotāju personālu, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv ārējais spēks, kas to ierosinājis; karā turpretī mēs redzam taisni pretējo, jo virsnieks nedrīkst pielaist kareivim ne par matu atslābt tanīs mīlestības jūtās, kas saista kareivi pie viņa priekšniecības. Šī mīlestība nav kaut kāda parasta mīlestība, bet tā īstenībā ir cienība, bailes un disciplīna.
Šveiks visu laiku soļoja leitnantam Dubam kreisajā pusē, un, kamēr .viņš runāja, Sveiks nepārtraukti turēja «acis pa labi», pavērsies ar seju pret leitnantu Dubu.
Pēdējais sākumā to nepamanīja un turpināja vien tālāk:
— Šī disciplīna un pienākums paklausīt, šī kareivja obligātā mīlestība pret virsnieku ir visai skaidra un nepārprotama, jo kareivja un virsnieka attieksmes ir ļoti vienkāršas: viens paklausa, otrs pavēl. Mēs jau sen esam lasījuši grāmatās par kara mākslu, ka militarais lakonisms, militārā vienkāršība ir taisni tas tikums, kas jāpiesavinās katrarņ kareivim, kurš no brīva prāta vai piespiesti mīl savu priekšniecību; šai priekšniecībai jābūt viņa acīs vislielākam, vispilnīgākam izkristalizētam stingras un konsekventas gribas paraugam.
Tikai tagad leitnants Dubs pamanīja Sveika «acis pa labi», kas nenovērsās no viņa; tas viņam ārkārtīgi nepatika, jo viņš zināmā mērā arī pats apzinājās, ka kaut kur iestidzis savā runā un nevares vairs izķepuroties no šas kareivja mīlestības pret savu priekšniecību, tāpēc viņš uzbrēca Sveikam:
— Ko tu boli uz mani acis kā teļš uz jauniem vārtiem?
— Saskaņā ar pavēli padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, jums pašam reiz labpatika man aizrādīt, ka man ar acīm jāseko jūsu mutei, kad jūs runājat. Un, tā kā katram kareivim jāklausa sava priekšnieka pavēles un jāpatur prātā uz visu mūžu, tad es arī citādi nevarēju.
— Skaties uz otru pusi, — leitnants Dubs uzbrēca, — tikai uz mani neglūni, muļķis tāds, tu zini, ka man tas nepatīk, ka es to nevaru izturēt, kad es tevi ieraugu, un es tev par to reiz tā sadošu . . .
Šveiks izdarīja ar galvu pagriezienu uz kreiso pusi un soļoja šādā pozā leitnantam Dubam blakus, tā ka tas atkal neizturēja:
— Kur tu skaties, kad es ar tevi runāju?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es izpildu jūsu pavēli — «Acis pa kreisi!».
— Ak kungs, ar tevi gan ir posts un bēdas! — leitnants Dubs nopūtās. — Skaties taisni uz priekšu un domā pats par sevi: «Es esmu pats lielākais stulbenis pasaulē.» Iegaumēji?
Šveiks lūkojās taisni uz priekšu un jautāja:
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, vai man uz to jāatbild?
— Ko tu iedrošinies? — leitnants Dubs iebrēcās. — Kā tu ar mani runā? Ko tu iedomājies?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es domāju tikai par jūsu pavēli kādā stacijā, kur jūs man aizrādījāt, ka es vispār nedrīkstu atbildēt, kad jūs beidzat runāt.
— Tātad tev tomēr bailes no manis, — leitnants Dubs iepriecināts konstatēja, — bet vēl tu neesi mācījies mani pazīt. Manā priekšā trīcējuši pavisam citādāki vīri nekā tu, to tu ņem vērā. Es esmu daudzus pataisījis melnus un maziņus, tāpēc valdi mēli un paliec aizmugurē, lai es tevi neredzu!
Tā Šveiks nokļuva atkal kolonas beigās pie sanitariem un ērti nobrauca divričos līdz paredzētajai atpūtas vietai, kur beidzot izsniedza nelaimīgās govs gaļu un viru.
— To govi vajadzēja vismaz četrpadsmit dienu turēt etiķī un, ja ne govi, tad vismaz to cilvēku, kas viņu pircis, — Šveiks paziņoja.
No brigādes jāšus ieradās kurjers ar jaunām pavēlēm 11. kaujas rotai; maršruts bija grozīts, vajadzēja doties uz Fel- štinu; Voraliča un Sambora palika pa kreisi, jo tur nebija iespējams rotu novietot, tāpēc ka tur jau stāvēja divi Poznaņas pulki.
Virsleitnants Lukašs tūliņ sastādīja dispozīciju. Mantzinim Vanekam- un Sveikam bija jādodas sameklēt rotai naktsmājas Felštinā.