— Neievāriet tikai pa ceļam atkal kādas ziepe^, Šveik! — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Galvenais, izturieties pieklājīgi pret vietējiem iedzīvotājiem!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, pacentīšos. Tiesa, es gan redzēju ļoti nejauku sapni, kad uz rīta pusi biju iemidzis. Man rādījās sapnī kāda veļas baļļa manās mājās, un no tās visu nakti tecēja ūdens gaitenī, kamēr tā iztecēja tukša un mājas īpašnieka kungam griesti bija samirkuši caur un cauri, par ko viņš man no rīta. paziņoja. Tāds gadījums, obrlajtnanta kungs, tiešām notika reiz Karlinā aiz viadukta . . .
— Lieciet mūs mierā ar savām aplamajām valodām, Šveik, labāk apskatiet abi ar Vaneku karti, lai jūs zinātu, pa kādu ceļu jums jāiet. Tātad šeit jūs redzat ciemus. No šā ciema jūs pagriezīsiet i es pa labi uz upīti un tad iesiet, gar upmalu līdz nākošajam ciemam, un no turienes, kur pirmais strauts ietek upē, kas jums palika, pa labi, jūs iesiet pa lauku ceļu taisni uz ziemeļiem. Jūs nevarat nekur nomaldīties, un jums neizbēgami jānonāk Felštinā. Vai jūs to atcerēsieties?
Tā nu Šveiks kopā ar mantzini Vaneku devās ceļā pēc noteiktā maršruta.
Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pržemišļai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdzteku upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs rēgojās no zemes ārā tikai saplosīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.
— Te izskatās gan citādāk nekā pie Pragas, — Šveiks ierunājās, lai pārtrauktu klusumu.
— Pie mums jau raža novākta, — mantzinis Vaneks sacīja. — Mēs Kralupā iesākam pirmie.
— Te būs varena raža pēc kara, — Sveiks pēc brītiņa turpināja — Kaulu miltus pirkt nevajadzēs. Zemniekam tas ir visai izdevīgi, kad viņa laukos satrūd vesels pulks, — tas ir labs mēslojums. Man tikai par vienu raizes: kaut tikai šie zemnieki neļautos apšmaukties un nepārdotu kareivju kaulus par pusvelti cukurfabrikām kaulu ogļu ražošanai! Mums reiz Karlinas kazarmās bija kāds obrlajtnants Holubs, tik mācīts, ka rotā visi viņu uzskatīja par idiotu, jo viņš savas augstās gudrības dēļ nebija iemācījies kareivjus lamāt un uz visu raudzījās no zinātniska viedokļa. Reiz kareivji viņam ziņoja, ka izsniegtā kroņa maize nav ēdama. Cits virsnieks būtu pārskaities par tādu bezkaunību, bet viņš nekā, viņš palika gluži mierīgs, nenosauca neviena ne par cūku, ne par sivēnu, pat pa ausi nevienam neiegāza. Viņš tikai sasauca visus savus vīrus kopā un sacīja savā patīkamajā balsī: «Vispirms, kareivji, jums jāsaprot, ka kazarmas nav gas- tronomijas veikals, kur jūs varat izmeklēties marinētus zušus, sardīnes eļļā vai sviestmaizītes. Katram kareivim jābūt tik inteliģentam, ka viņš aprij bez kurnēšanas visu, ko dod, un tik disciplinētam, ka viņš nedomā par ēdamā kvalitati. Iedomājieties, kareivji, ka būtu iesācies karš! Tam tīrumam, kur jūs pēc kaujas apraks, būs pilnīgi vienalga, ar kādu kroņa maizi jūs būsiet sev pielikuši vēderus pirms nāves. Zemes māmuļa sadalīs jūs sastāvdaļās un sagremos kopā ar zābakiem. Pasaulē nekas neiet zudumā, no jums izaugs jauna raža kroņa maizei citiem kareivjiem, kuri varbūt atkal nebūs ar to apmierināti tāpat kā jūs, ies sūdzēties un uzrausies uz tādu priekšnieku, kas viņus par to iesēdinās līdz pastardienai aiz restēm, jo viņam ir tiesība to darīt. Tā, kareivji, tagad es esmu jums visu izskaidrojis, kā pienākas, un ceru, ka man nevajadzēs jums vairs atgādināt, ka ikvienam, kas vēl iedomāsies sūdzēties, būs ilgi jāgaida, kamēr ieraudzīs dienas gaismu.» — «Kaut jel viņš būtu kādu pamatīgi nogānījis!» kareivji runāja savā starpā, jo obrlajtnanta kunga smalkie paņēmieni viņus traki kaitināja. Tad viņi ievēlēja mani no rotas, lai es viņam pasaku, ka visi viņu ļoti mīl, bet kas tas par karavīru, kas nelamājas. Tā nu es aizgāju uz viņa dzīvokli un lūdzu viņu, lai viņš met visu kautrēšanos pie malas, jo priekšniecībai jāprot cirst ar vārdiem kā ar siksnu un mēs, kareivji, esam pieraduši pie dienišķiem atgādinājumiem, ka mēs esam suņi un cūkas, jo citādi mēs varam zaudēt cienību pret savu priekšniecību. Sākuma viņš atsacījās un runāja kaut ko
par inteliģenci un par to, ka mūsu gadsimtā nevienam vairs nedrīkstot stāvēt ar rungu aiz muguras, bet beidzot ļāvās pierunāties, iekrāva man pa ausi un izsvieda pa durvīm, lai atkal iegūtu autoritati mūsu acīs. Kad es paziņoju mūsu sarunas rezultātus, visi ļoti priecājās, bet otrā dienā viņš atkal visu samaitāja. Viņš pienāca pie manis un, visiem dzirdot, sacīja: «Šveik, es vakar pārsteidzos, še jums guldenis, un iedzeriet uz manu veselību!» Jā, ar kareivjiem jāprot apieties.
Šveiks pārlaida skatienu apkārtnei.
— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka mēs ejam nepareizi. Obrlajtnanta kungs mums taču visu tik labi paskaidroja. Vispirms kalnup, tad lejup, tad pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi, bet mēs ejam taisni uz priekšu. Jeb vai mēs visu to pagriešanos būtu jau izdarījuši runādami? Es tagad skaidri redzu savā priekšā divus ceļus uz Felštinu. Es varu derēt, ka mums ir jānogriežas pa kreisi.
Mantzinis Vaneks apgalvoja — ka vienmer, kad divi stāv krustceļos, — ka jānogriežas pa labi.
— Mans ceļš, — Šveiks sacīja, — ir ērtāks par jūsējo. Es iešu līdztekus strautam, kur neaizmirstules zied, bet jūs kaut kur cepināsieties pašā saules tveicē. Es turos pie tā, ko mums sacīja obrlajtnanta kungs, ka mēs šeit vispār nevaram nomaldīties, un, ja mēs nevaram nomaldīties, kāpēc tad man jārāpjas kalnā? Es iešu mierīgā garā pa pļavām, piespraudīšu kādu puķīti pie cepures un saplūkšu obrlajtnanta kungam veselu pušķi. Galu galā mēs pārliecināsimies, kam no mums ir taisnība, un es ceru, ka mēs šeit šķirsimies kā labi draugi. Apkārtne šeit ir tāda, ka visiem ceļiem jāved uz Felštinu.