— Netaisiet muļķības, Šveik, — Vaneks uzbārās, — taisni šeit, kā es teicu, mums pēc kartes jānogriežas pa labi.
— Karte var arī kļūdīties, — Šveiks atbildēja, nogriezdamies uz ieleju, pa kuru tecēja strauts. — Tā reiz desinieks Kršeneks 110 Vinohradiem bija iedomājies naktī atgriezties mājup no traktiera «Pie Montagiem» pēc Pragas pilsētas plāna, bet uz rīta pusi viņu atrada Rozdelovā pie Kladnas galīgi stīvu rudzu laukā, kur viņš bija nogurumā pakritis. Tātad, ja jūs negribat pieņemt manu padomu, mantziņa kungs, bet gribat palikt pie sava, tad mums šeit jāšķiras, lai satiktos galapunktā Felštinā. Paskatieties pulkstenī, lai zinātu, kurš tur pirmais ieradīsies! Un, ja jums varbūt draud kādas briesmas, tad izšaujiet gaisā, lai es zinātu, kur jūs atrodaties.
Pēcpusdienā Šveiks nonāca pie neliela ezera, kur viņš pārsteidza kādu izbēgušu krievu gūstekni, kas šeit bija iedomājies peldēties un, Sveiku pamanījis, tāpat pliks aizlaidās lapās.
Šveiks kļuva ziņkārīgs, kā gan viņam piestāvētu krievu formas tērps, kas tepat gulēja zālē pie sēru vītoliem. Viņš aši izģērbās un uzvilka nelaimīgā krievu gūstekņa tērpu. Kā vēlāk izrādījās, šis gūsteknis bija izbēdzis no kāda gūstekņu transporta, kas bija novietots ciemā aiz meža. Šveiks gribēja pamatīgi apskatīt savu atspulgu ūdenī, tāpēc viņš soļoja šurpu turpu gar krastu, kamēr viņu pārsteidza karalauka žandarmu patruļa, kas meklēja izbēgušo krievu gūstekni. Patruļa sastāvēja no ungāriem, kas Sveiku par spīti viņa protestiem nogādāja Hirovā un pievienoja krievu gūstekņu transportam, ko bija atsūtījuši izlabot dzelzceļu uz Pržemišļu.
Tas viss norisinājās tik ātri, ka Šveiks tikai otrā dienā aptvēra stāvokli un uzrakstīja ar apdegušu skalu šādus vārdus uz baltās sienas skolas telpās, kur bija novietota daļa gūstekņu: «Šeit pārgulēja Jozefs Šveiks no Pragas, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks, kas, izpildot kvartirjera pienākumus, aiz pārskatīšanās krita austriešu gūstā pie Felštinas.»
Ceturta dala
pamatīgā pēriena turpinājums
I
ŠVEIKS KRIEVU GŪSTEKŅU EŠELONĀ
Kad Šveiks, ko viņa krievu formas tērpa un cepures dēļ. aiz kļūdīšanās bija noturējuši par sagūstītu krievu, kas izbēdzis no krievu gūstekņu transporta netālu no Felštinas, attēloja ar apdegušu skalu savas dvēseles izmisuma kliedzienu uz sienas, neviens tam nepievērsa uzmanību, bet, kad viņš Chirovā, kur transports apstājās, iedomājās to visu izstāstīt virsniekam, kas gāja garām, kad viņiem izdalīja pa gabalam cietas kukuruzas maizes, — tad kāds no ungāru sargkareivjiem iezvēla viņam ar šautenes laidi pa plecu, uzsaukdams:
— Baszom az ciet, atpakaļ ierindā, krievu cūka!
Tā ungāri mēdza izturēties pret krievu gūstekņiem, kuru valodu nesaprata.
Šveiks atgriezās savā vietā un uzrunāja tuvāk stāvošo gūstekni:
— Sitas cilvēks izpildīja tikai savu pienākumu, bet turklāt apdraudēja pats savu dzīvību. Ja nu tā šautene būtu pielādēta un aizslēgs vaļā? Tad viegli varētu gadīties, ka tādā reizē, kad viņš zveļ kādam pa plecu un stobrs pavērsts pret viņu pašu, lādiņš sprāgst un visa porcija viņam ģīmī, un viņš mirtu, izpildot dienesta pienākumu. Pie mums Sumavā kādās akmeņlauztuvēs strādnieki mēdza ievilkt dinamīta degļus, lai ziemu būtu vieglāk lauzt celmus kurināmam. Bet lauztuvju sargam bija pavēlēts pārmeklēt katru strādnieku pirms mājās iešanas, un to viņš darīja ar tādu prieku, ka sagrāba tūliņ pirmo strādnieku un sāka to tik cītīgi čamdīt, ka deglis kabatā eksplodēia un ir sargs, ir strādnieks uzskrēja gaisā, un tas izskatījās tā, it kā viņi vēl pēdējā brīdī būtu apkrituši viens otram ap kaklu.
Krievu^gūsteknis, kam Sveiks to stāstīja, raudzījās viņā visai līdzjūtīgi, jo nesaprata no visas runas ne vārda.
— Nesaprotu … Es Krimas tatars. .. Allach achper.
Tatars nosēdās zemē, sakrustojis kājas, salika rokas uz krūtīm un sāka skaitīt lūgšanas:
— Allacb achpcv . . . Allach achper .. . bezemila . . . arach- man .. . arachim . .. malimkin mustafir ..
— Tātad tu esi tatars, — Sveiks līdzjūtīgi noteica, — tad tu gan esi iekūlies ķezā. Tad tev jāsaprot mana valoda un man tava, ja tu esi tatars. Hm — vai tu pazīsti Jaroslavu Sternbergu? Neesi dzirdējis tādu vārdu, tataru dzimums? Viņš jums uzskaitīja pa dibenu pie Hostinas. Toreiz jūs, tataru knišļi, aizdiedzāt no Moravijas kā sasviluši. Jums laikam lasāmgrāmatās par to nemāca kā mums. Vai tu Hostinas jaunavu Mariju pazīsti? Skaidrs, ka ne! Viņa arī tanī pasākumā piedalījās. Nu, pagaidi, gan jūs te gūstā visus nokristīs!
Sveiks griezās pie otra gūstekņa:
— Vai tu arī esi tatars?
Tas saprata vārdu «tatars» un papurināja galvu.
— Tatars ne, čerkess, mans ir čerkess, galvas griežum.
Sveikam tiešām bija laimējies: viņš bija nokļuvis dažādu austrumu tautību pārstāvju sabiedrībā. Ešelonā atradās tatari, gruzini, osetini, čerkesi, mordovieši un kalmiki.
Diemžēl, viņš nevarēja ne ar vienu sarunāties. Viņu dzina kopā ar citiem uz Dobromilu, kur bija jālabo dzelzceļa līnija, kas veda no Pržemišļas uz Nižankovici.
Dobromilas etapa kancelejā gūstekņus citu pēc cita pierakstīja, kas sagādāja ne mazumu grūtību, jo no visiem Dobromilā atdzītajiem trīssimt gūstekņiem neviens nesaprata to krievu valodu, kādā runāja aiz galda sēdošais feldfebelis. Šis feldfebelis bija savā laikā pieteicies par krievu valodas pratēju un tagad izpildīja Austrumgalicijā tulka pienākumus. Pirms trim nedēļām viņš bija pasūtījis vācu-krievu vārdnīcu un krievu gramatiku, bet tās vēl nebija pienākušas, un tāpēc viņš pagaidām krievu valodas vietā runāja lauzītā slovaku valodā, no kuras bija šo to iegaumējis, braukādams pa Slovākiju kā Vīnes firmas pārstāvis un tirgodamies ar sv. Stefana attēliem, svētītā ūdens traukiem un rožukroņiem.