Dīvainās būtnes, ar kurām viņš nekādi nevarēja saprasties, viņu galīgi samulsināja. Viņš panācās uz priekšu un uzbrēca gūstekņu baram:
— Wer kann deutsch sprechen?[41]
No bara iznāca Šveiks, kas steidzās pie feldfebeļa, priekā starodams. Feldfebelis uzaicināja viņu tūliņ nākt līdzi uz kanceleju.
Feldfebelis atsēdās aiz saviem papīriem — veselas grēdas veidlapu, kur bija jāatzīmē gūstekņu uzvārdi, izcelšanās un karaspēka piederība, un starp viņiem norisinājās interesanta saruna vācu valodā:
— Tu esi ebrejs, vai ne? — viņš uzrunāja Šveiku.
Šveiks papurināja galvu.
— Nav ko liegties, — feldfebelis — tulks pašpārliecināti turpināja. — Katrs gūsteknis, kas prot vāciski, ir ebrejs, un darīts. Kā tevi sauc? Šveichs? Re nu, un tu vēl liedzies, kur tev tāds ebreju uzvārds. Te tev nav jāslēpj, ka tu esi ebrejs. Pie mums, Austrijā, ebreju grautiņus nerīko. No kurienes tu esi? No Pra- gas? Ahā, Praga, zinu, zinu, tā ir pie Varšavas[42]. pirms kādas nedēļas man arī bija divi ebreji no Pragas pie Varšavas. Un kāds numurs tavam pulkam? Deviņdesmit viens?
Feldfebelis paņēma rokasgrāmatu un pašķirstīja to.
— Deviņdesmit pirmais pulks ir no Erivanas Kaukazā, pastāvīgā uzturas vieta Tiflisā. Redzi, kādas lietas mēs te zinām?
Šveiks tiešām bija pārsteigts, un feldfebelis neparasti nopietni turpināja, pasniedzot Sveikam savu pussmēķēto papirosu:
— Tā ir citāda tabaka nekā jūsu machorka. Es te esmu kungs un ķeizars, saproti, ebrejiņ? Kad es ko saku, tad visiem jātrīc un jālien uz vēdera. Pie mums armijā pavisam cita disciplina nekā pie jums. Jūsu cars ir cūkcepure, bet mūsējais — gudra galva. Es tev tūliņ kaut ko parādīšu, lai tu redzētu, kāda pie mums disciplina.
Viņš pavēra durvis uz blakus telpām un uzsauca:
— Hansi Lefler!
Kāds atsaucās: «Seit!» — un istabā ienāca kareivis ar kāksli, kāds Štirijas puisis ar raudulīga kretina izskatu. Viņš strādāja etapa punktā visus netīros darbus.
— Hansi Lefler, — feldfebelis pavēlēja, — paņem manu pīpi, iekod zobos kā suns nesamo un skrej četrrāpus ap galdu, kamēr es teikšu: «Halt!»[43] Turklāt tev jārej, bet tā, lai pīpe neizkristu no žaunām, citādi es tevi likšu piesiet.
Stirietis ar kāksli metās četrrāpus un sāka riet.
Feldfebelis uzvaroši paraudzījās Sveikā.
— Nu, vai es tev neteicu, ebrejiņ, ka pie mums ir disciplina? — Un viņš ielīksmots uzlūkoja nabaga kareivi, kas te bija ieradies no kādām Alpu ganībām. — Plalt! — viņš beidzot uzsauca. — Tagad nostājies uz pakaļkājām un pasniedz pīpi! Labi, un tagad uzdziedi!
Istabā atbalsojās rēcieni:
— Holario, holario . ..
Pēc izrādes feldfebelis izvilka no atvilktnes četrus papirosus un augstsirdīgi pasniedza ITansim; Sveiks tikmēr sāka stāstīt lauzītā vācu valodā, ka reiz kādam virsniekam bijis tik paklausīgs kalpotājs, ka darījis visu, ko vien tā kungs pavēlējis. Kādreiz viņam vaicājuši, vai viņš apēstu ar karoti to, kas viņa kungam cauri izgājis, ja kungs to pavēlētu. Viņš atbildējis: «Ja mans lajtnanta kungs pavēlētu, tad es pēc pavēles apēstu arī, bet tur nedrīkstētu būt neviens matiņš, jo tad mani traki šķebina un man tūliņ kļūst nelabi.»
Feldfebelis nosmējās.
—• Jums, ebrejiem, ir lieliskas anekdotes, bet es varu derēt, ka disciplina jums nav tik stingra kā mums. Bet nu ķersimies pie darba: es tev nododu transportu. Līdz vakaram tev jāsaraksta visu gūstekņu vārdi. Tu saņemsi viņiem pārtiku, sadalīsi grupās pa desmit un pielūkosi, lai kāds neaizbēg. Ja tev kāds aizbēgs, ebrejiņ, tad tevi nošaus!
— Es gribētu ar jums parunāt, feldfebeļa kungs, — Sveiks ieteicās.
— Nesāc tikai kaulēties! — feldfebelis atbildēja. — Tas man nepatīk, tad es tevi sūtīšu uz nometni. Tu pārāk ātri sāc pie mums Austrijā iedzīvoties. Jau grib runāt ar mani privāti! Jo pret jums, gūstekņiem, godīgāk izturas, jo ļaunāk . .. Taisies, ka tiec! Te tev papīrs un zīmulis, sastādi sarakstu. .. Nu, ko tev vēl vajag?
— Icb melde gehorsamst, LIerr Feldwebl..
— Taisies, ka pazūdi! Tu redzi, kas man darba!
Un feldfebeļa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka viņš ir darbā galīgi pārpūlējies.
Sveiks salutēja un devās pie gūstekņiem, domādams klusībā, ka tas, ko viņš pacieš ķeizara majestates labā, reiz tomēr atmaksāsies.
Grūtāk jau bija ar saraksta sastādīšanu, jo gūstekņiem nevarēja iestāstīt, ka tiem jānosauc savs uzvārds. Sveiks bija daudz dzīvē pieredzējis, bet šie tataru, gruzinu un mordoviešu uzvārdi viņam tomēr neturējās prātā. «To man gan neviens neticēs,» viņš domāja, «ka kādu var tā saukt kā šos te tatarus: Muhlaha- lejs Abdurchmanovs, Bejmurats Allabali, Džeredže Čerdedže, Davlatbalejs Nurdagalejevs utt. Mums gan ir labāki uzvārdi, piemēram, tam mācītājam Zidohouštā, ko sauca par Vobejdu[44].»
Un viņš devās tālāk gar gūstekņu rindu, kuri sauca cits pēc cita savus vārdus un uzvārdus: — Džindralejs Ilanemalejs, Babamulejs Mirzahali utt.
— Neizmežģī tikai mēli! — Sveiks katram aizrādīja, labsirdīgi smaidot. — Nu, vai tad nav labāk, kad cilvēkus sauc kā pie mums — Bohuslavs Stepaneks, Jaroslavs Matoušeks vai Rūžena Svobodova.
Kad beidzot Sveiks pēc neticamām grūtībām bija sarakstījis visus šos Babulas Halejus un Hudži Mudži, viņš nolēma vēlreiz mēģināt ieskaidrot feldfebelim-tulkam, ka viņš ir pārpratuma upuris; tomēr arī šoreiz viņš veltīgi sauca pēc taisnības kā jau daudzkārt tanī ceļā, kas viņu bija novedis gūstekņu pulkā.