Feldfebelis, kas jau sākumā nebija skaidrā prātā, bija tikmēr pazaudējis pēdējo sajēgu.
Viņš bija atšķīris kādu vācu laikraksta sludinājumu lappusi un dziedāja Radecka marša meldijā:
— Mainu gramofonu pret bērnu ratiņiem! Pērku sasistus stiklus, baltus un zaļus! Katrs, kas beidz neklātienes tirdzniecības kursus, iemācās rēķinvedību un grāmatvedību utt.
Dažiem sludinājumiem marša meldija nederēja, un feldfebelis centās tos pieskaņot ar varu, sizdams ar dūrēm takti uz galda un klaudzinādams ar kājām. Kontušovkā samirkušie ūsu gali rēgojās abās pusēs viņa sejai it kā vaigos iespraustas otiņas ar sakaltušu gumiarabiku. Aiztūkušās acis gan pamanīja Sveiku, bet šim atklājumam nesekoja nekāda reakcija, vienīgi dūres un kājas meta mieru. Feldfebelis sāka bungot pa krēslu un dziedāt «Ich weiss nicht, was soli es bedeuten»[45] meldijā jaunu sludinājumu: — Karolina Dregere, vecmāte, piedāvā god. dāmām savus pakalpojumus visos gadījumos.
Viņš dziedāja aizvien klusāk, kamēr apklusa pavisam, pievērsis nekustīgo skatienu visai sludinājumu lappusei, un Sveikam radās iespēja uzsākt lauzītā vācu valodā stāstu par savām likstām.
Sveiks iesāka ar to, ka viņam tomēr bijusi taisnība un uz Felštinu vajadzējis doties līdztekus upei, tikai viņš tur neesot vainīgs, ka krievu kareivis izbēgot no gūsta un mazgājoties dīķī, kur Sveikam garām ejams, jo viņa, kvartirjera, pienākums esot doties uz Felštinu pa īsāko ceļu. Krievs, viņu ieraudzīdams, aizbēdzis un atstājis savu formas tērpu krūmos. Viņš, Sveiks, esot dzirdējis, ka frontē izlūku dienestā lietojot kritušo ienaidnieku formas tērpus, tāpēc viņš izmēģinājuma dēļ uzvilcis pamestās drēbes, lai pārliecinātos, kā cilvēks jūtas šādā gadījumā svešā formas tērpā.
Noskaidrojis šo pārpratumu, Sveiks pamanīja, ka veltīgi šķiedis vārdus, jo feldfebelis jau bija. iemidzis, iekām vēl Sveiks stāstā nonāca līdz dīķim.
Sveiks piegāja pie viņa un familiari pieskārās pie pleca. Ar
to pilnīgi pietika, lai feldfebelis mirklī noveltos no krēsla uz grīdas, kur šņāca mierīgi tālāk.
— Piedošanu, feldfebeļa kungs, —- Šveiks pielika roku pie cepures un atstāja kanceleju.
Tikmēr militārā celtniecības daļa bija grozījusi savus plānus un noteikusi, ka tā gūstekņu grupa, kur atradās Šveiks, jāsūta taisni uz Pržemišļu Pržemišļas—Lubačovas dzelzceļa līnijas atjaunošanas darbos.
Tā viss palika pa vecam, un Šveiks turpināja savu odiseju krievu gūstekņu vidū. Ungāru sargkareivji dzina viņus trieciena tempā aizvien uz priekšu.
Apmezdamies kādā ciemā atpūsties, viņi satika tirgus laukumā vezumniekus. Pie kādas vezumu grupas stāvēja virsnieks un noraudzījās gūstekņos. Šveiks izskrēja no rindas, izslējās virsnieka priekšā un izsaucās: «Herr Leutnant, melde gehor- samst!»[46] Vairāk viņš nepaguva pateikt, jo divi ungāru kareivji, velēdami ar dūrēm viņam pa muguru, iedzina viņu atpakaļ gūs- . tekņu barā.
Virsnieks aizsvieda viņam pakaļ papirosu galu, ko kāds cits gūsteknis pacēla un smēķēja tālāk. Tikmēr virsnieks paskaidroja blakus stāvošajam kapralim, ka Krievijā dzīvojot vācu kolonisti, kurus arī piespiežot karot.
Visā garajā ceļā līdz Pržemišļai Sveikam vairs neradās izdevība kādam sūdzēties, ka viņš patiesībā ir 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Kad viņi ieradās Pržemišļā, tos pievakarē aizdzina uz pilnīgi sagrautu cietoksni iekšējo nocietinājumu joslā, kur bija palikuši tikai cietokšņa artilērijas staļļi.
Tanīs bija uzkrājies tik daudz utīm pilnu, salmu, ka utis skraidīja vien pa sadrupušajiem stiebriem, it kā tās nebūtu utis, bet skudras, kas vāc materialu savam pūznim.
Gūstekņiem izsniedza mazliet melnas cigoriņu suslas un gabalu saziedējušas kukuruzas maizes.
Tad transportu saņēma majors Volfs, kas tanī laikā pārzināja visus gūstekņus, ko nodarbināja Pržemišļas cietokšņa un apkārtnes labošanas darbos. Tas bija solids cilvēks. Viņam bija vesels štābs tulku, kas izraudzījās no gūstekņiem speciālistus būvdarbiem, skatoties pēc viņu spējām un agrākās nodarbošanās.
Majoru Volfu bija apstājusi doma, ka krievu gūstekņi tīšuprāt noliedz savas spējas, jo mēdza gadīties, ka uz viņa jautājumu: «Vai tu proti būvēt dzelzceļu?» — gūstekņi kā vienā mutē atbildēja: «Nekā nezinu, nekā tāda neesmu dzirdējis, vienmēr esmu dzīvojis godīgi un tikumīgi.»
Kad gūstekņus sastādīja ierindā majora Volfa un viņa štaba priekšā, viņš tūliņ noprasīja vāciski, vai kāds neprotot vācu valodu.
Šveiks apņēmīgi iznāca priekšā, militāri izslējās, salutēja un paziņoja, ka protot vāciski.
Majors Volfs iepriecināts tūliņ jautāja Sveikam, vai tas neesot inženieris.
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — ka es neesmu inženieris, bet 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Es esmu nokļuvis mūsu pašu gūstā. Tas gadījās tā …
— Ko? — majors uzbrēca.
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas notika . ..
— Jūs esat čechs, — majors brēca atkal, — jūs esat pārģērbies krievu formas tērpā!
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas sakrīt uz mata. Man tiešām prieks, ka majora kungs tik ātri iejutās manā stāvoklī. Varbūt mūsējie jau kaut kur cīnās, un man te nāktos veltīgi nosist visu kara laiku. Es jums, majora kungs, visu pa kārtai paskaidrošu.
•— Diezgan, — majors Volfs noteica un pasauca divus kareivjus, lai tie tūliņ novedot šo vīru uz virssardzi; viņš pats ar kādu virsnieku lēnām sekoja Sveikam, sarunā strauji mētādamies ar rokām. Katrā viņa teikumā bija kaut kas par čechu suņiem, pie tam otrs virsnieks juta, ka majors ļoti priecīgs, jo viņam laimējies ar savu asrcdzību atklāt vienu no tiem putniem, par kuru nodevīgo rīcību viņpus robežām jau priekš pāris mēnešiem visiem daļu komandieriem bija izsūtīti slepeni apkārtraksti, kur bija norādīts, ka daudzi pārbēdzēji no čechu pulkiem, aizmirsuši zvērestu, iestājas krievu armijā un kalpo ienaidniekam, izdarot tam vērtīgus pakalpojumus kā izlūki.