Austrijas iekšlietu ministrija vēl nebija skaidrībā, vai krievu pusē darbojas kādas no pārbēdzējiem sastādītas kaujas vienības. Tā nezināja vēl nekā noteikta par revolucionārām organizācijām ārzemēs, un tikai augustā bataljonu komandieri Sokalas— Miljatinas—Bubnovas līnijā saņēma slepenus ziņojumus, ka bijušais austriešu profesors Masariks aizbēdzis uz ārzemēm, kur nodarbojas ar pretaustriešu propagandu.
Kāds stulbenis divizijā bija papildinājis šo ziņojumu ar šādu pavēli: «Aizturēšanas gadījumā nekavējoties nogādāt divizijas štābā!»
Majoram Volfam tolaik vēl nebija ne jausmas par to, kā īsti strādā pret Austriju šie pārbēdzēji, kuri vēlāk, satikdamies Krievijā vai citur, uz jautājumu: «Ko tu te dari?» — jautri atbildēja: «Es nododu savu kungu un ķeizaru!»
Viņš zināja no apkārtrakstiem tikai par pārbēdzējiem-spie- giem, un vienu no tiem, kas tik viegli bija nācis viņam nagos, patlaban aizveda uz virssardzi. Majors Volfs, diezgan iedomīgs cilvēks, jau iztēlojās augstākās priekšniecības uzslavu un atzinību par savu modrību, uzmanību un talantu.
Iekām viņi nonāca virssardzē, viņš jau bija pārliecināts, ka ar nodomu jautājis: «Kurš prot runāt vāciski?» — jo, inspicējot gūstekņus, viņam tieši šis subjekts tūliņ licies visai aizdomīgs.
Pavadonis virsnieks māja ar gaivu un piebilda, ka par šā subjekta aizturēšanu vajadzēšot ziņot garnizona priekšniekam, lai tas virzot lietu tālāk un nododot apvainoto kara tiesai, jo majora kunga priekšlikums nopratināt gūstekni virssardzē un pakārt pirmajā kokā neesot nekādi pieņemams. Viņu noteikti pakāršot, bet tikai likumīga kārtā pēc kara tiesas pavēles, lai pirms pakāršanas, pamatīgi nopratinot, atklātu viņa sakarus ar citiem līdzīgiem nodevējiem. Sazin kas tur viss vēl nāk klajā.
Majoru Volfu bija pārņēmusi pēkšņa nepiekāpība un pašam līdz šim nezināma asinskāre, un viņš paziņoja, ka pakāršot šo nelieti tūliņ pēc nopratināšanas, uzņemdamies visu atbildību. Viņš varot to arī atļauties, jo viņam esot pazīšanās ar augstākām aprindām, tāpēc viņam neesot ko bažīties. Tas taču esot kā frontē. Ja šo cilvēku būtu pamanījuši un notvēruši turpat kaujas lauka tuvumā, tad viņu ari nopratinātu un tūliņ uz vietas pakārtu. Bez tam kapteiņa kungs taču laikam zinot, ka katram komandierim, ja tas nav zemāks par kapteini, ir tiesības kara darbības rajonā kārt visas aizdomīgas personas.
Majors Volfs gan mazliet kļūdījās, runājot par kāršanas tiesībām. Austrumgalicijā, jo tuvāk frontei, jo zemākas dienesta pakāpes personām bija šīs tiesības, līdz beidzot atgadījās, ka patruļas priekšnieks kapralis lika pakārt divpadsmit gadus vecu zēnu, kas tam bija izlicies šaubīgs, jo vārījis atstāta un izlaupīta ciema pussabrukušā būdā kartupeļu mizas.
Majors un kapteinis aizvien vairāk iekarsa strīdā.
— Jums nav nekādu tiesību, — kapteinis uztraucies kliedza. — Viņu pakārs uz kara tiesas lēmuma pamata.
— Viņu pakārs bez kāda lēmuma, — majors Volfs šņāca.
Šveiks, kuru veda pa priekšu, noklausījās visu šo interesanto
sarunu un tikai sacīja saviem pavadoņiem:
— Tie paši vēži vien ir. Tā mēs arī vienreiz kādā Libnu traktierī «Zavadlecā» strīdējāmies, kad vislabāk izsviest cepurnieku Vašaku, kas vienmēr cēla traci: vai tūliņ, tikko tas parādīsies durvīs, vai pēc tam, kad tas būs pasūtījis alu, samaksājis un izdzēris, vai varbūt novilkt viņam zābakus, kad tas būs apdejo- jis apkārt istabai. Krodzinieks ieteica sviest viņu ārā tad, kad viņš būšot jau labi iesilis un iemetis, tad lai viņš samaksājot tēriņu un pazūdot. Un zināt, ko tas nelietis ar mums izdarīja? Viņš nemaz neieradās. Ko jūs par to teiksiet?
Abi kareivji, kuri bija no Tiroles, reizē atbildēja:
— Nix bohmisch.
— Verstehen sie deutsch? — Sveiks mierīgi ieprasījās.
— Jawohl — abi atbildēja, pēc kam Sveiks piezīmēja: — Tas ir labi, vismaz nenoklīdīsiet savējo vidū.
Šādās draudzīgās sarunās viņi sasniedza virssardzi, kur majors Volfs turpināja debatēt ar kapteini par Sveika likteni, kamēr Šveiks rātni nosēdās kaktiņā uz sola.
Majors Volfs pēdīgi pievienojās kapteiņa domām, ka šis cilvēks pakarams tikai pēc ilgākas procedūras, kuru tik mīlīgi dēvē par «tiesas ceļu».
Ja Sveikam būtu jautājuši, ko viņš par to visu domā, viņš droši vien būtu atbildējis:
— Man loti jāatvainojas, majora kungs, jo jūsu dienesta pakāpe augstāka nekā kapteiņa kungam, bet kapteiņa kungam tomēr taisnība. Katra pārsteigšanās ir par ļaunu. Reiz kāda Pra- gas iecirkņa tiesā sajuka prātā kāds tiesnesis. Labu laiku neviens nekā nemanīia, bet tas nēkšņi atklājās, iztiesāiot. kādu goda aizskaršanas lietu. Kāds Znamenačeks, saticis ielā kape- lanu Hortiku, kas dievvārdu stundā bija ieplaukājis viņa puiku, sāka to lamāt: «Jūs ragulops, tu melnais nelieti, tu dievticīgais stulbeni, tu melnā cūka, tu āzi, ne mācītājs, tu Kristus mācības zaimotājs, tu liekulis un krāpnieks mācītāia drēbēs!» Šis iuku- šais tiesnesis biia. visai dievbijīgs cilvēks. Viņam bija trīs māsas, un visas kalpoja pie mācītājiem, un viņš pats bija par krusttēvu visiem māsu bērniem, tāpēc viņš tā uztraucies, ka pēkšņi zaudē- ūs prātu un uzbrēcis apsūdzētajam: «Viņa majestatos ķeizara un kēnina vārdā es jums piespriežu nāves sodu pakarot! Spriedums nav pārsūdzams. Horačeka kungs, •— viņš uzsaucis tiesas uzraugam, — ņemiet to kungu un pakariet, jūs zināt, tur, kur izdauza paklājus, un tad nāciet, es jums izmaksāšu alu.» Skaidrs, ka Znamenačeka kunos un uzraugs palikuši kā sasaluši, bet viņš piespēris kāiu un uzkliedzis: «Vai jūs klausīsiet vai ne?» Uzraugs tā pārbijies, ka sācis jau vilkt Znamenačeka kungu projām, un, ja nebūtu iejaucies aizstāvis un izsaucis ātro palīdzību, tad nezin, kā Znamenačeka kungam būtu klājies. Un, kad tiesneša kungu sēdināiuši ātrās palīdzības ratos, viņš vēl brēcis: «Ja nav virves, pakariet vinu dvielī, gada beigās norēķināsimies!»