Kad nu Šveiks bija parakstījis majora Volfa sastādīto protokolu, tad viņu konvoja pavadībā nogādāia pie garnizona priekšnieka. Protokolā bija sacīts, ka Šveiks, bīīdams Austrijas armi-
jas kareivis, apzināti, neviena nepiespiests, uzvilcis krievu formas tērpu un karalauka žandarmi aizturējuši viņu aiz frontes līnijas, krieviem atkāpjoties.
Tas viss bija svēta patiesība, un Šveiks kā godīgs cilvēks nekā nevarēja iebilst. Bet, kad viņš protokola sastādīšanas laikā mēģināja to papildināt ar dažiem izteicieniem, kas varētu stāvokli padarīt skaidrāku, tad tam sekoja nikns majora uzbrē- ciens:
— Muti ciet, par to es jums neprasu! Lieta ir pilnīgi skaidra.
Šveiks katrreiz salutēja un atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, ka es turu muti ciet un ka lieta ir pilnīgi skaidra.
Kad Šveiku aizveda uz garnizona štābu, viņu tur ieslēdza kādā midzenī, kas agrāk bija noderējis par rīsu noliktavu un reizē par peļu pansiju. Pa grīdu vēl bija izbārstīti rīsu graudi, un peles ir nedomāja no Šveika bīties, bet jautri skraidelēja, uzlasot graudus. Sveikam lika ienest salmu maisu, un drīz viņa pie tumsas pieradušās acis pamanīja, ka šinī maisā nekavējoties ievācās vesela peļu ģimene. Nebija šaubu, ka tā gribēja iekārtot sev jaunu dzīvokli sabirzuša austriešu salmu maisa senās slavas paliekās. Šveiks sāka velēt pa aizslēgtajām durvīm; ieradās kāds kapralis, polis, un Šveiks pieprasīja, lai viņu novietojot citur, citādi viņš varot nogulēt peles savā maisā un tā nodarīt kronim zaudējumus, jo viss, kas atrodoties kroņa noliktavā, esot kroņa īpašums.
Polis saprata Šveiku tikai daļēji, tāpēc padraudēja tam aiz durvīm ar dūri, noburšķēja kaut ko par apcūkojušos dibengalu un devās projām, nikni pieminēdams koleru, it kā Šveiks viņu nezin kā būtu apvainojis.
Nakti Šveiks pavadīja mierīgi, jo pelēm nebija pret viņu nekādu sevišķu pretenziju; tām bi ja sava nakts darbu programa, ko tās izpildīja tuvējā noliktavā, kas bija pieblīvēta kareivju mēteļiem un cepurēm, ko tās grauza pilnīgā mierā un drošībā. Intendantura tikai pēc kāda gada apķērās iegādāties kroņa noliktavās kroņa kaķus (bez tiesībām uz pensiju), kurus intendanti ierakstīja ailē: «Ķ. un ķ. kroņa noliktavu kaķi». Šis kaķu tituls īstenībā bija kāda veca iestādījuma atjaunojums, ko bija atcēluši pēc 18G6. gada kara.
Agrāk, vēl Marijas Terezijas laikā, arī mēdza kaķus novietot kroņa noliktavās, kad intendantu kungi centās uzvelt nevainīgajām pelēm atbildību par savām blēdībām.
Tomēr šie kroņa kaķi daudzos gadījumos nepildīja savu uzdevumu pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc arī gadījās, ka ķeizara Leopolda valdīšanas laikā pēc kara tiesas lēmuma pakāra sešus Pohorželecas[47] kroņa noliktavas kaķus. Droši vien visi tie, kam ar šo noliktavu bija bijušas kādas darīšanas, omulīgi smīnēja bārdā!
*
Reizē ar brokastu kafiju Sveika migā iegrūda kādu vīrieti krievu formas tērpā un mētelī.
Vīrietis runāja čechiski ar poļu akcentu. Tas bija viens no tiem neliešiem, kuri kalpoja Pržemišļā novietotā armijas korpusa pretizlūkošanas daļā. Viņš bija militārās slepenpolicijas darbinieks un nemaz nepapālējās izgudrot kādu izsmalcinātāku paņēmienu Sveika iztaujāšanai, bet vienkārši iesāka:
— Es nu gan esmu smalki iegāzies aiz savas neuzmanības! Agrāk es kalpoju 2.8. pulkā, un pie krieviem arī tūliņ iestājos armijā. Kas mani dzina pieteikties iet izlūkos, — nu es esmu tik muļķīgi iekritis! Es kalpoju pie viņiem 6. Kijevas divizijā. Kādā krievu pulkā tu kalpoji, biedri? Man tā šķiet, ka mēs kaut kur Krievijā esam tikušies. Kijevā es pazinu daudzus čechus, kas kopā ar mani pārgāja fronti, kad devāmies pie krieviem, es tikai nevaru tagad atcerēties viņu uzvārdus un no kurienes katrs bija. Varbūt tu kādu atceries? Ar ko tu tur satikies? Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir vēl kāds no mūsu 28. pulka.
Atbildes vietā Sveiks noraizējies aptaustīja vina pieri un pārbaudīja pulsu, tad pieveda viņu pie lodziņa un lika parādīt mēli. Blēdis pret šo procedūru nekā neiebilda, jo domāja, ka tās ir sazvērnieku norunātas pazīšanās zīmes. Tad Sveiks sāka dauzīt pie durvīm un, kad atnākušais sargkareivis vaicāja pēc trokšņa iemesla, pieprasīja vāciski un čechiski, lai tūdaļ atsūtot ārstu, jo cilvēks, kas te ievietots, jucis prātā.
Tas tomēr nepalīdzēja, un vīrieti neaizveda. Viņš mierīgi sēdēja un muldēja joprojām par Kijevu, it kā viņš tur noteikti redzējis Sveiku maršējam kopā ar krievu kareivjiem.
— Jūs noteikti būsiet sadzēries purva ūdeni, — Šveiks viņam sacīja, — kā pie mums jaunais Tineckis, kas bija pavisam prātīgs cilvēks, iekām nebija sadomājis doties ceļojumā un nokļuvis Itālijā. Viņš arī ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par
šo Itāliju, ka tur esot tikai rāvains ūdens un nekā cita ievērības cienīga. No šā ūdens viņš bija dabūjis drudzi, un tas viņam uznāca četrreiz gadā: visu svēto dienā, sv. Jozefa dienā, Pētera un Pāvila dienā un Marijas debesbraukšanas dienā. Un, kad viņam šis drudzis uzbruka, tad viņš sāka pazīt visus cilvēkus, pilnīgi svešus un nepazīstamus, gluži tāpat kā jūs mani. Viņš uzrunāja katru cilvēku tramvajā, ka viņš to pazīstot, ka esot to saticis Vīnes stacijā. Visus, ko viņš sastapa ielā, viņš bija redzējis Milanas stacijā vai sēdējis kopā ar tiem Gracas rātsnama vīna pagrabā. Ja viņam šis purva drudzis uzbruka tādā reizē, kad viņš sēdēja krodziņā, tad viņš pazina visus apmeklētājus, visus viņš bija redzējis uz kuģa, braucot uz Veneciju. Un pret to nebija nekāda cita līdzekļa kā tikai tas, ko bija izmēģinājis kāds slimo kopējs Katržinkā. Šim kopējam bija jāuzrauga kāds slimnieks, kas visu mīļu dienu nekā cita nedarīja, tikai sēdēja kaktā un skaitīja: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tas bija kāds profesors. Kopējs vai no ādas sprāga laukā, kad pārliecinājās, ka šis nelga tālāk par seši netiek. Vispirms viņš mēģināja pierunāt to ar labu, lai skaita tālāk: «Septiņi, astoņi, deviņi, desmit.» Bet kas to deva! Profesors necēla ne ausu. Sēž tikai un skaita: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tad kopējs pārskaitās, pieskrēja pie sava slimnieka un, tiklīdz tas teica «seši», tā iekrāva tam pamatīgu pļauku. «Še tev septiņi,» viņš sauca, «še tev astoņi, deviņi, desmit!» Skaita un tik krauj. Profesors saķer galvu un sāk prasīt, kur šis atrodoties. Tiklīdz viņam pateikuši, ka viņš ir trakonamā, tā viņš tūliņ atcerējies, ka nokļuvis te kādas komētas dēļ. Viņš aprēķinājis, ka tai jāparādās pēc gada, 18. jūnijā pulksten sešos rītā, bet viņam pierādījuši, ka tā jau sadegusi pirms vairākiem miljoniem, gadu. Šito kopēju es pazinu. Kad profesors galīgi izveseļojās un atstāja slimnīcu, tad pieņēma to par sulaini. Un cita darba viņam nebija kā iekraut profesora kungam katru rītu četras pļaukas, ko viņš izpildīja apzinīgi un godīgi.