— Es zinu visus jūsu draugus Kijevā, — pretizlūkošanas aģents mundri turpināja. — Vai ar jums tur neieradās reizē viens tāds paresns un otrs tāds vājš? To gan neatceros, kā viņus sauca un no kāda pulka tie bija .. .
— Neraizējieties par to, — Šveiks viņu mierināja, — tas katram var atgadīties, ka tas vairs neatceras, kā sauc visus resnos un vājos. Turklāt vājos vēl grūtāk atcerēties, jo lielākā daļa cilvēku pasaulē ir vāji. Viņi, tā sakot, sastāda vairākumu.
— Biedri, — ķ. un ķ. nelietis gaudīgi ierunājās, — tu man netici. Mūs taču gaida vienāds liktenis.
— Tāpēc jau mēs esam karavīri, — Šveiks nevērīgi atbildēja, — tāpēc mūsu mātes laidušas mūs pasaulē, lai mēs tiktu sakapāti gabalos, kad mums būs uzvilktas karavīru drēbes. Un mēs tam paļaujamies ar prieku, jo zinām, ka mūsu kauli netrūdēs veltīgi. Mēs kritīsim par savu kungu un ķeizaru un viņa augsto namu, kam mēs iekarojām Ilercegovinu. No mūsu kauliem izstrādās kaulu miltus cukurfabrikām, to mums jau sen izskaidroja lajtnants Cirņmera kungs. «Jūs cūku bars,» viņš mēdza teikt, «jūs nekulturālie teļi, jūs nekam nederīgie, laiskie pērtiķi, jūs tā stampājat ar savām kājām, it kā tām nebūtu nekādas vērtības. Kad jūs kritīsiet karā, tad no katras jūsu kājas iznāks puskilo kaulu miltu, bet no vesela cilvēka ar visām rokām un kājām ap divi kilo, un tad cukurfabrikā ar jums, idiotiem, filtrēs cukuru. Jums pat prātā nenāk, cik noderīgi pēc nāves jūs būsiet nākamajām paaudzēm. Jūsu bērni, jūs dulburi, dzers kafiju ar cukuru, kas būs filtrēts ar jūsu atliekām.» Reiz es kļuvu tīri domīgs, un tad viņš man uzbruka, par ko es domājot. «Padevīgi ziņoju,» es atbildēju, «cs domāju, ka virsnieku kungu kaulu milti gan būs dārgāki nekā vienkāršo kareivju.» Par to viņš man iegrieza trīs dienas karcera.
Sveika kameras biedrs piedauzīja pie durvīm un sačukstējās ar sargkareivi, kas tad kaut ko skaļi sauca kancelejā.
Pēc brītiņa kāds staba feldfebelis aizveda Sveika kameras biedru.
Izejot šis izdzimtenis skaļi noteica feldfebelim:
— Šis te ir man vecs paziņa no Kijevas.
Vere'as divdesmit četras stundas Šveiks pavadīja pilnīgā vienatnē, ja neskaita tos brīžus, kad viņam ienesa ēst.
Nakti viņš nāca pie pārliecības, ka krievu kareivju mētelis ir siltāks un platāks nekā austriešu un ka tas nemaz nav nepatīkami, ja pele naktī aposta guloša cilvēka ausi. Sveikam tas pat šķita kā maigi čuksti, no kuriem viņu rītausmā iztraucēja, kad atnāca viņam pakaļ.
Sveikam jau sen izgaisis no atmiņas, kas tas bija par tribunālu, kur viņu tanī drūmajā rītā aizveda. Ka tā ir kara tiesa, par to gan nebija šaubu. Par piesēdētājiem bija kāds ģenerālis, tad
pulkvedis, majors, virsleitnants, leitnants, feldfebelis un kāds vienkāršs kājnieks, kas gan tomēr cita nekā nedarīja kā aizdedzināja citiem papirosus.
Sveikam daudz nekā nejautāja.
Majors, kas runāja čechiski, gan izrādīja par Šveiku lielāku interesi.
— Jūs esat nodevis kungu un ķeizaru, — viņš uzbruka Sveikam.
— Jēzus Marija, kad tad? — Šveiks izsaucās. —'Es lai būtu nodevis mūsu kungu un ķeizaru, mūsu visaugstāko valdnieku, par kuru tik daudz jau esmu cietis?
— Jokus pie malas! — majors noteica.
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka nodot mūsu kungu un ķeizaru nav nekāds joks. Mēs, karavīri, esam zvērējuši viņa majestatei uzticību, un šo zvērestu, kā to dziedāja teātrī, es esmu turējis kā goda vīrs.
— Te mums ir jūsu vainas pierādījumi, — majors sacīja, norādot uz pieblīvētiem aktu vākiem.
Galveno materialu bija sniedzis tas vīrs, ko bija iesēdinājuši pie Sveika.
— Tātad jūs nevēlaties atzīties? — majors vaicāja. — Bet jūs taču pats esat apstiprinājis, ka, būdams austriešu armijas karavīrs, brīvprātīgi uzvilkāt krievu formas tērpu. Es jums jautāju pēdējo reizi: vai jūs kāds spieda to darīt?
— Nē, es to pats izdarīju.
— Brīvprātīgi?
— Brīvprātīgi.
— Bez jebkādas piespiešanas?
— Bez jebkādas piespiešanas.