— Vai jūs zināt, ka esat pazudis cilvēks?
— Zinu gan. Droši vien 91. pulkā mani jau sen meklē, bet atļaujiet, majora kungs, pāris vārdu par to, kā cilvēki brīvprātīgi uzvelk svešas drēbes! 1908. gadā, jūlijā, grāmatsējējs Bože- techs no Pršičnas ielas Prāgā bija sadomājis izpeldēties Berou- nas vecajā attekā Zbraslavā. Drēbes viņš nolicis pie vītoliem un bijis visai iepriecināts, kad viņam ūdenī piebiedrojies vēl viens kungs. Viens vārds pēc otra, sākuši ķircināties, laistīties ar ūdeni un tā nodzīvojuši līdz vakaram. Tad svešais kungs pirmais izkāpis no ūdens, jo viņam vajadzējis doties vakariņot. Božetecha kungs vēl brīdi paplunčājies un, kad nu gājis uz vītoliem pie drēbēm, tad atradis tur skrandas, kādas nēsā klaidoņi, un zīmīti:
«Es ilgi domāju, ņemt vai neņemt, un, tā kā mēs ūdenī tik jauki pavadījām laiku, tad es noplūcu margrietiņu un zīlēju, bet pēdējā norautā lapiņa bija — «Ņemt». Tāpēc es apmainījos ar jums drēbēm. Velciet manas skrandas mugurā bez bailēm! Tās vēl pagājušo nedēļu atutotas Dobržišas apriņķa cietumā. Un nākamreiz papūlieties noskaidrot, ar ko kopā peldaties. Oderu katrs pliks cilvēks izskatās pēc deputātā, bet iespējams, ka tas ir bandits. Jūs pat nezināt, ar ko kopā peldējāties. Taču peldēšanās bija tā vērta. Pievakarē ūdenī ir vispatīkamāk, lelieniet tur vēlreiz, lai galva kļūst skaidrāka!»
Božetecha kungam cits nekas neatlika kā gaidīt tumsu, tad viņš uzvilka klaidoņa skrandas un devās uz Pragas pusi. Viņš izvairījās no ielām un gāja pa lauku ceļiem pāri pļavām un tur sastapās ar Chuchlas žandarmu patruļu, kas klaidoni aizturēja un otrā rītā noveda Zbraslavā uz tiesu, jo katrs tak var nosaukties par Jozefu Božetechu, grāmatsējēju no Pršičnas ielas 16 Prāgā.
Tiesas sekretārs lāga neprata čechiski un nodomāja, ka apsūdzētais minējis sava līdzdalībnieka adresi, tāpēc pārvaicāja:
— Ist das genau: Prag, Numero sechzehn, Jozef Bozetech?[48]
— To es gan nezinu, vai viņš vēl tagad tur dzīvo, — Šveiks atbildēja, — bet toreiz, 1900. gadā, dzīvoja gan. Viņš jauki iesēja grāmatas, tikai ilgi gan tās turēja pie sevis, jo vispirms izlasīja un tad iesēja piemēroti saturam. Piemēram, ja grāmatai bija melna mugura, tad pat lasīt nevajadzēja, jo katrs tāpat zināja, ka romāns bēdīgi beigsies. Vai jūs vēl ko vēlētos zināt? Jā, lai nepiemirstas: viņš katru dienu sēdēja «Pie Flekiem» un atstāstīja to grāmatu saturu, kuras viņam bija patlaban nodotas iesiet.
Majors piegāja pie sekretārā un kaut ko pačukstēja, pēc kam pēdējais izsvītroja protokolā šķietamā sazvērnieka Božetecha adresi.
Dīvainā, tribunalam līdzīgā tiesas sēde ģeneraļa Finka fon Finkelšteina vadībā turpinājās.
Tāpat kā dažiem cilvēkiem ir vājība krāt sērkociņu kastītes, tā šim ģenerālim bija vājība rīkot kara tiesu sēdes, kaut gan daudzreiz tas runāja pretī militārās justīcijas noteikumiem.
Šis ģenerālis mēdza stāstīt, ka viņam auditori neesot vajadzīgi, jo viņš pats ieceļot tiesas sastāvu un katram nelietim pēc trim stundām vajagot jau karāties. Un, kamēr ģenerālis bija frontē, viņam nekad netrūka iemeslu sasaukt kara tiesu.
Tāpat kā dažam labam nepieciešams ik dienas izspēlēt partiju šacha, biljarda vai preferansa, tā šis nopelniem bagātais ģenerālis sarīkoja katru dienu kara tiesas sēdes, vadīja tās un ar lielu nopietnību un gandarījumu paziņoja apsūdzētajam nāves spriedumu.
Ja gribētu padoties sentimentalitātei, tad būtu jāraksta, ka šim vīram bija uz sirdsapziņas desmitiem cilvēku dzīvību, sevišķi austrumu frontē, kur viņam, kā viņš mēdza teikt, esot jācīnās ar lielkrievu aģitaciju Galicijas ukraiņu vidū. Tomēr no viņa viedokļa nebija pat runas, ka viņam varētu kas būt uz sirdsapziņas. Sirdsapziņas pārmetumi viņam neeksistēja. Ja pēc viņa rīkojuma bija pakārts kāds skolotājs, skolotāja, mācītājs vai vesela ģimene (protams, uz kara tiesas sprieduma pamata), viņš gluži mierīgi atgriezās savā mītnē kā kaislīgs spēlmanis, kas omulīgs pārnāk no restorānā un atceras, kā viņam mākušies virsū, kā viņš devis tiem «re», šie viņam «supre», viņš atkal «tuti», kā viņš uzveicis un dabūjis simt septiņus. Kāršanu viņš uzskatīja par vienkāršu un dabisku nodarbošanos, par savu dienišķu maizi un, spriedumu paziņojot, bieži aizmirsa pieminēt kungu un ķeizaru un neteica vairs: «Viņa majestates vārdā piespriežu jums nāves sodu pakarot,» — bet vienkārši pateica; «Es jums piespriežu …»
Dažreiz viņš kāršanas procesā saskatīja pat savas komiskās puses, par ko reiz rakstīja savai sievai uz Vīni: «… Tu nevari iedomāties, dārgā, kā cs nesen smējos, kad piespriedu kādam skolotājam par spiegošanu nāves sodu pakarot. Kāršanai man ir labs speciālists ar lielu praksi, kāds feldfebelis, kas ar to nodarbojas kā ar sportu. Es patlaban atrados teltī, kad šis feldfebelis ienāk un prasa, kur lai skolotāju pakarot. Es atbildu, ka tuvākajā kokā, un nu iedomājies šo komisko situāciju! Mēs atradāmies dziļi stepē, kur jūdzēm apkārt tikai zāle un neviena kociņa. Bet pavēle ir pavēle, tāpēc feldfebelis paņēma skolotāju un pāris jātnieku pavadoņos un jāja meklēt koku. Viņi atgriezās pie vakara un ar visu skolotāju. Feldfebelis ienāk pie manis un prasa atkal, kur skolotāju pakārt. Es viņu izlamāju, jo mana pavēle taču pilnīgi skaidra: tuvākajā kokā! Feldfebelis apsolījās to rīt uzmeklēt, bet no rīta viņš ieradās pie manis gluži bāls, jo skolotājs nakti pazudis. Man tas likās tik smieklīgi, ka es visiem, kas viņu bija sargājuši, piedevu un vēl jokojos, ka skolotājs būs pats aizgājis sameklēt sev koku. Tātad tu redzi, dārgā, ka mēs te nemaz negarlaikojamies, un pasaki mazajam Vilītim, ka tētis viņu skūpsta un drīz atsūtīs viņam dzīvu krievu, kuru Vilītis varēs jāt kā zirdziņu. Jā, es atcerējos vēl vienu komisku gadījumu, mana dārgā. Nesen mēs kārām par spiegošanu kādu ebreju. Šis tips mums pagadījās ceļā, kaut gan viņam tanī apkaimē nebija ko darīt, un mēģināja iestāstīt, ka tirgojoties ar papirosiem. Mēs viņu pakārām, bet tikai uz pāris sekundēm, jo virve pārtrūka un viņš nokrita zemē. Viņš tūliņ atjēdzās un brēca: «Ģeneraļa kungs, laidiet mani uz mājām, jūs mani jau esat vienreiz pakāris, un pēc likuma par vienu lietu divreiz nevar kārt.» Es sāku smieties, un mēs palaidām viņu vaļā. Jā, dārgā, pie mums iet jautri . ..»