Kad ģenerālis Finks kļuva par Pržemišļas cietokšņa garnizona priekšnieku, viņam vairs neradās tik bieži izdevība sarīkot šādas izrādes, tāpēc viņš ar lielu prieku ķērās pie Sveika lietas.
Tā nu Sveiks stāvēja šā tīģera priekšā, kurš, sēdēdams gara galda galā, smēķēja vienu papirosu pēc otra un, klausīdamies Sveika stāstos, ko viņam turpat pārtulkoja, piekrītot māja ar galvu.
Majors ieteica telegrāfiski pieprasīt brigādei paskaidrojumu, kur patlaban atrodas 91. pulka 11. kaujas rota, pie kuras apsūdzētais sakās piederam.
Ģenerālis tam nepiekrita, paskaidrojot, ka tādā kārtā kara tiesas spriedumu ātrā izpildīšana un vispār iestādījuma nozīme kļūstot iluzora. Apsūdzētais taču esot vaļsirdīgi atzinies, ka apvilcis krievu formas tērpu, bez tam vēl esot svarīga liecība, ka apsūdzētais bijis Kijevā. Tāpēc viņš ierosinot doties apspriesties, lai varētu paziņot spriedumu un tūdaļ izpildīt.
Majors tomēr palika pie sava, ka esot nepieciešams konstatēt apsūdzētā identitāti, jo visam šim gadījumam esot ārkārtīgi liela politiska nozīme. Konstatējot identitāti, varēšot atklāt apsūdzētā sakarus ar tā agrākajiem biedriem tanī karaspēka vienībā, pie kuras tas piederējis.
Majors bija romantisks sapņotājs. Viņš vēl runāja par to, ka vajagot atrast zināmus pavedienus, ka nepietiekot tikai ar viena cilvēka notiesāšanu. Spriedums esot tikai iepriekšējas izmeklēšanas rezultāts, kas atklājot pavedienus, kuri .. . Viņš galīgi sapinās šinīs pavedienos, bet visi viņu saprata un piekrītot māja ar galvām, pat ģeneraļa kungs, kuram majora pavedieni ļoti iepatikās, jo viņš jau iztēlojās kara tiesas, kas saistīsies ar šiem pavedieniem. Tāpēc viņš piekrita, ka jāpieprasa brigādei, vai tiešām 91. kājnieku pulka sastāvā bijis raitnieks Sveiks un kad apmēram un kādu 11. kaujas rotas operāciju laikā tas pārgājis krievu pusē.
Šo pārrunu laikā Šveiks sēdēja gaitenī divu durkļu uzraudzībā; viņu iesauca iekšā un vēlreiz noprasīja, pie kāda pulka viņš īsti pieder. Pēc tam viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu.
Ģenerālis Finks, atgriezies no šās nesekmīgās tiesas sēdes, atlaidās uz dīvana un pārdomāja, kā visu proceduru paātrināt.
Viņš bija stingri pārliecināts par drīzu atbildes saņemšanu, bet tas nebūs tas ātrums, ar ko lepojas viņa kara tiesas, turklāt apsūdzētajam vēl vajadzēja sniegt garīgo iepriecinājumu, kas
gluži nelietderīgi aizkaves sprieduma izpildīšanu par divām stundām.
— Tas gan vienalga, — ģenerālis Finks domāja, — mēs varam viņam sagādāt garīgo iepriecinājumu arī pirms sprieduma pasludināšanas, pat pirms brigādes atbildes. Jākarājas viņam būs tik un tā.
Ģenerālis Finks lika atsaukt feldkuratu Martinecu.
Tas bija kāds nelaimīgs reliģijas skolotājs un kapelans no Moravijas. Viņam bija iecelts tik nelietīgs mācītājs par priekšnieku, ka Martinecs bija brīvprātīgi iestājies armijā. Martinecs bija tiešām dievticīgs cilvēks un ar grūtu sirdi vienmēr atcerējās savu mācītāju, kas lēnām, bet neglābjami tuvojās pazušanai, jo dzēra sļivovicu kā kurpnieks un reiz pat bija Martinecam ar varu ievilcis gultā klejojošu čigānieti, ko bija nakti saticis ciema tuvumā, streipuļodams mājup no degvīna dedzinātavas.
Feldkurats Martinecs ticēja, ka viņš, iepriecinādams ievainotos un mirējus kaujas laukā, deldēs ari šā dieva pamestā mācītāja grēkus, kurš, nakti pārnākdams, viņu bija neskaitāmas reizes modinājis un daudzinājis:
— Jencīt, Jencīt! Vienu apaļu skuķi — lielākas laimes dzīvē nevajag!
Martineca cerības tomēr nepiepildījās. Viņu mētāja no viena garnizona uz otru, un cita darba viņam nebija kā divas reizes mēnesī teikt kareivjiem svētrunas garnizona baznīcā un cīnīties pret kārdināšanām virsnieku klubos, kuros bija dzirdamas tādas valodas, ka viņa bijušā priekšnieka runas par apaļiem skuķiem, salīdzinot ar tām, šķitās nevainīga lūgšana sargeņģelim.
Ģenerālis Finks viņu parasti aicināja pie sevis pēc lielām militārām operācijām kaujas laukā, kad vajadzēja nosvinēt kādu Austrijas armijas uzvaru. Šādos gadījumos ģenerālis Finks rīkoja dievkalpojumus ar tādu pašu patiku kā kara tiesas sēdes.
Šis izdzimtenis Finks bija tik dedzīgs austriešu patriots, ka nekad nelūdza dievu dot uzvaru valstsvācu vai turku ieročiem. Ja valstsvāci bija guvuši uzvaru kaut kur Francijā vai Anglijā, altara priekšā to nepieminēja.
Toties nenozīmīga austriešu izlūku un krievu patruļas sadursme, ko štābs uzpūta par milzīgu ziepju burbuli — visas krievu armijas sakāvi, deva ģenerālim Finkam iemeslu sarīkot svinīgu dievkalpojumu, tā ka nelaimīgajam feldkuratam Marti- necam radās iespaids, ka ģenerālis Finks pārstāv Pržemišļā arī katoļu baznīcu.
Ģenerālis Finks noteica arī šāda dievkalpojuma ceremoniālu — parasti pēc sv. vakarēdiena piemiņas svinēšanas parauga. Viņš tad mēdza pēc sv. vakarēdiena godināšanas pieauļot zirgā pie altara laukuma vidū un trīs reizes uzsaukt: «Urā, urā, urā!»
Feldkurats Martinecs, ticīga un godīga dvēsele, viens no tiem retajiem, kas vēl ticēja dievam tam kungam, nelabprāt apmeklēja ģenerāli Finku.