Vispirms ģenerālis iepazīstināja feldkuratu ar jaunākajām instrukcijām, tad lika viņam ieliet ko stiprāku un sāka stāstīt jaunākās anekdotes no idiotiskajām grāmatelēm, ko «Lustige Blātter» izdeva karaspēka vajadzībām.
Viņam bija vesela bibliotēka tamlīdzīgu grāmateļu ar muļķīgiem virsrakstiem, piemēram: «Humors mugursomā acīm un ausīm», «Hindenburga anekdotes», «Hindenburgs humora spoguli», «Otra mugursoma ar humoru Fēliksa Šlempera pildījumā», «No mūsu gulaša lielgabala», «Sulīgas granatu šķembas no ierakumiem» vai atkal tādas aplamības: «Zem divgalvainā ērgļa», «Vīnes šnicele no ķ. un ķ. karalauka virtuves, Artura Lokeša uzsildīta». Pa vidu viņš vēl mēdza uzdziedāt no kareivju jautro dziesmu krājuma «Wir mūssen siegen!»[49], turklāt nepārtraukti pildīja glāzes ar kaut ko stipru un uzmācās feldkuratam Marlinecam, lai tas dzerot un dziedot līdz. Drīz vien Finka va- ioda kļuva piedauzīga, un feldkurats Martinecs sažņaugtu sirdi atcerējās savu mācītāju, kas neķītros vārdos nebūt neatpalika no ģeneraļa Finka.
Feldkurats Martinecs ar šausmām pamanīja, ka, jo biežāk viņš apmeklēja ģenerāli Finku, jo dziļāk pagrima morāliski.
Nelaimīgajam sāka iegaršoties liķieri, ar ko ģenerālis viņu mieloja, un pat ģeneraļa runas pamazām iepatikās; viņa iztēle kļuva vaļīga, un viņš piemirsa dievu, sēžot pie kontušovkas, pīlādžogu degvīna un zirnekļu tīkliem apaustām veca vīna pudelēm, ko ģenerālis cēla galdā, un starp lūgšanu grāmatas rindām viņa acu priekšā dejoja ģeneraļa stāstos minētie skuķi. Pretīgums pret viesošanos pie ģeneraļa pamazām izgaisa.
Ģenerālim savukārt arī iepatikās feldkurats Martinecs, kas sākumā bija licies kā kāds svētais īgnacijs Loijola un tikai pakāpeniski pielāgojās ģeneraļa apkārtnei.
Reiz ģenerālis ataicināja no karalauka lazaretes divas žēlsirdīgās māsas, kuras gan tur īstenībā nemaz nestrādāja, bet bija pierakstītas uztura dēļ un pavairoja savus ienākumus ar prostitūciju, kā tas tanīs grūtajos laikos bija parasts. Viņš atsauca feldkuratu Martinecu, kas drīz vien tik dziļi sapinās velna tīklos, ka, papriecājies pusstundu ar vienu dāmu, tūliņ ķērās pie otras, pie kam nospļaudīja visu dīvana spilvenu. Pēc tam viņš ilgi pārmeta sev šo palaidnīgo rīcību, ko nevarēja izlabot pat ar to, ka nakti, mājup ejot, sirsnīgi piesauca dievu, aiz pārskatīšanās nometies ceļos pie astoņdesmitajos gados Pržemišļā ļoti populārā pilsētas galvas un arehitekta, mecenātā Grabovska kunga statujas.
Kareivju patruļas smagie soļi šķitās pavadām viņa vārdus, kas nāca no sirds dziļumiem:
— Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo kas var pastāvēt tava vaiga priekšā, ja tu savā žēlastībā neatlaid tam viņa pārkāpumus. Lai nav bargs tavs sods, to lūdzos pazemīgi. Tavu palīdzību es piesaucu un tavās rokās nododu savu garu, ak kungs.
Kopš tās reizes viņš mēģināja atsacīties no visiem pasaulīgajiem priekiem un, tiklīdz ģenerālis viņu aicināja pie sevis, aizbildinājās ar kuņģa kaiti; šādus melus viņš uzskatīja par nepieciešamiem, ja ar tiem varēja aiztaupīt savai dvēselei elles mokas, jo viņš turējās pie uzskata, ka feldkuratam, ja tam ģenerālis saka: «Iemet, biedri!» — militārā disciplina pavēl iemest jau aiz cieņas pret priekšnieku.
Vienmēr viņam gan tas neizdevās, sevišķi tad, kad ģenerālis pēc svinīgiem dievkalpojumiem rīkoja jo svinīgāku plītēšanu uz garnizona kases rēķina; naudu vēlāk sadzina kopā visādiem līdzekļiem tā, lai arī vēl peļņa atlēktu, un feldkuratam tad vienmēr šķitās, ka dievs viņu atstūmis no sava vaiga un viņš kļuvis galīgi nožēlojams.
Viņš staigāja kā pa miglu un, tā kā visā šinī chaosā vēl nebija zaudējis ticību dievam, tad sāka nopietni pārdomāt, vai nesākt sevi ik dienas šaustīt.
Šādā noskaņojumā viņš tagad ieradās pie ģeneraļa.
Ģenerālis Finks saņēma viņu, starodams priekā.
— Vai esat jau dzirdējis par manu kara tiesu? — viņš gavilējot izsaucās. — Mēs kārsim vienu jūsu tautieti.
Pie vārda «tautietis» feldkurats Martinecs, sāpīgi aizskarts, paskatījās ģenerālī. Viņš jau vairākkārt bija noraidījis domas, ka viņš esot čechs, un neskaitāmas reizes skaidrojis, ka viņa Moravijas draudzē ietilpuši divi ciemi, viens čechu, otrs vācu, un ka viņam pašam bieži vajadzējis vienu svētdienu teikt svētrunu vāciešiem, otru čechicm; čechu ciemā nav bijusi čechu, bet vācu skola, tāpēc viņš mācījis abās skolās reliģiju vācu valodā un tātad nav nekāds čechs. Tomēr šis loģiskais slēdziens tikai ierosināja reiz kādam majoram pie galda piezīmi, ka Moravijas feldkurati acīm redzot līdzinoties kādai jauktu preču tirgotavai.
— Pardon, — ģenerālis atvainojās, — es aizmirsu, ka tas nav jūsu tautietis. Tas ir čechs, pārbēdzējs, nodevējs, kalpojis krieviem, tāpēc viņu pakārs. Patlaban mēs formas pēc noskaidrojam viņa personību, bet tas nav svarīgi. Viņu tik un tā pakārs, tiklīdz saņemsim telegrāfisku atbildi.
Nosēdinot feldkuratu sev līdzās uz dīvana, ģenerālis jautri turpināja:
— Ja es sasaucu kara tiesu, tad tai jārīkojas pienācīgā ātrumā, tas ir mans princips. Pašā kara sākumā, kad es biju Ļvovā, man izdevās lietu tā ievirzīt, ka trīs minūtes pēc sprieduma pasludināšanas notiesātais jau karājās. Tiesa, tas bija ebrejs, bet mēs arī vienu ruteni pakārām piecas minūtes pēc mūsu apspriedes beigām.
Ģenerālis labsirdīgi pasmējās.
— Tā bija gadījies, ka tiem abiem nevajadzēja garīgā iepriecinājuma. Ebrejs bija rabins un rutenis — pops. Protams, šoreiz stāvoklis citāds, jo te nāksies pakārt katoli. Bet, lai velti nekavētos, es izdomāju ko lielisku: jūs viņam sniegsiet garīgo iepriecinājumu avansa veidā. Taisni tāpēc, lai mums nebūtu lieki jāšķiež laiks.