Viņš piezvanīja un pavēlēja kalpotājam:
— Atnes pārīti no vakarējās baterijas!
Un viņš laipni nosacīja, pieliedams feldkuratam pilnu glāzi:
— Jums pašam arī drusku jāiepriecinās pirms garīgā iepriecinājuma sniegšanas.
No aizrestotā loga, aiz kura Šveiks sēdēja uz savas lāviņas, šinī drausmīgajā mirkli skanēja viņa dziesma:
Kas nokaiš dzīvot kareivim, To meičas mīl visnotulīm, Tam nauda kabatā Un dūša priecīga! Tra-ra-ra-ra! Eins, zwei!
11
GARĪGAIS IEPRIECINĀJUMS
Feldkurats Martinecs nevis ienāca, bet vārda pilnā nozīmē ielidoja pie Sveika kā balerina uz skatuves. Ilgas pēc debess svētlaimes un pudele veca «Gumpoldskirchnera» bija padarījušas viņu vieglu kā spalviņu. Viņam likās, ka viņš šinī svinīgajā un svētajā brīdī tuvojas dievam, kaut īstenībā tuvojās Sveikam.
Durvis aiz viņa aizslēdza, atstājot abus vienatnē, un viņš apgarots uzrunāja Sveiku, kas sēdēja uz lāviņas:
— Mīļais dēls, es esmu feldkurats Martinecs.
Sī uzruna viņam visu ceļu bija likusies vispiemērotākā un zināmā mērā tēvišķi aizkustinoša.
Šveiks piecēlās savā migā, pakratīja feldkuratam abas rokas un sacīja:
— Ļoti priecājos, mans vārds ir Šveiks, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Nesen mūsu pastāvīgā mītne bija Mosta pie Litavas. Sēdieties nu vien labi ērti man līdzās, feldkurata kungs, un pastāstiet, par ko jūs ietupināja! Jūs taču esat virsnieka pakāpē, un jums pienākas virsnieku aresta telpas. Kāpēc jūs iegrūda te, kur lāviņa čum vien no utīm? Dažreiz gan cilvēks pats nav skaidrībā, kādās aresta telpās viņam jānonāk, bet tad to saputrojuši vai nu kancelejā, vai kaut kā nejauši. Reiz es, feldkurata kungs, sēdēju pulka arestā Budejovicē, un tad pie manis iesēdināja kādu kadeta vietas izpildītāju. Šitāds kadeta vietas izpildītājs — tas ir līdzīgs feldkuratam, ne īsti teļš, ne piena lops, kareivjiem viņš uzbļauj kā virsnieks, bet, ja kas notiek, tad viņu iesloga kopā ar vienkāršiem kareivjiem. Viņi, feldkurata kungs, bija īsti bandu bērni: apakšvirsnieku virtuvē viņus nepieņēma, uz kareivju virtuvi viņiem nebija tiesību, tai viņi bija par augstu, bet virsnieku virtuve viņiem atkal nepiederējās. Mums toreiz tādu bija veseli pieci, un sākumā viņi pārtika. vienīgi no siera kareivju bufetē, jo pārtiku viņiem nekur neizsniedza. Bet tad viņus notvēra obrlajtnants Vurms un aizliedza ēst kareivju bufetē, jo tas nesaskan ar kadeta vietas izpildītāja godu. Bet kas cits viņiem atlika? Virsnieku bufetē viņus taču nelaida. Ta viņi karājās starp debesīm un zemi un dabū i a pāris dienās nostaigāt tādu ērkšķu ceļu, ka viens ielēca Malšā, bet otrs pameta pulku un pēc diviem mēnešiem atrakstīja uz kazarmām, ka kļuvis par kara nrnistru Marokā. Tā nu viņi palika tikai četri, jo to, kas ielēca Malšā, izvilka no ūdens vēl dzīvu. Viņš, redziet, uztraukumā bija piemirsis, ka prot peldēt un pat teicami izturējis pārbaudījumu peldētāju skolā. Viņu nosūti i a uz slimnīcu un tur atkal nezināja, kur viņu novietot un kādu segu dot, vienkāršo kareivju vai virsnieku. No šā stāvokļa bija raduši tādu izeju, ka segu nebija vispār nemaz devuši, bet ietinuši tika.i slapjā palagā, tā ka viņš pēc pusstundas jau lūdzies, lai ved atpakaļ uz kazarmām. Šito pašu arī iesēdināja pie manis pi'nīgi slapju. Viņš nosēdēja kādas četras dienas un bija visai apmierināts, ka dabū uzturu, kaut vai arestantu, bet tas vismaz drošs, kā saka. Piektajā dienā viņu aizveda, bet pēc pusstundas viņš atgriezās pēc cepures, raud aiz prieka un stāsta man: «Beidzot mūsu lietā pieņemts lēmums. No šās dienas mēs, kadetu vietas izpildītāji, izcietīsim sodu virssardzē kopā ar virsniekiem un pusdienas saņemsim virsnieku virtuvē; kad virsnieku kungi būs paēduši, tad atliekas mums. Bet gulēšana mums būs kopā ar kareivjiem, kafiju saņemsim kareivju virtuvē un tabaku ari kopā ar kareivjiem.»
Tikai tagad feldkurats tik daudz atjēdzās, ka varēja pārtraukt Šveiku ar teikumu, kam gan nebija nekāda sakara ar iepriekšējo sarunu:
— Jā, jā, mans mīļais dēls! Ir daudz kas tāds starp zemi un debesīm, par ko jāpadomā ar ticības pilnu dvēseli un paļaušanos uz dieva neizmērojamo žēlastību. Es esmu ieradies sniegt tev garīgo iepriecinājumu, mans dēls.
Viņš apklusa, jo pats juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vēl ceļā viņš bija sastādījis plānu runai, ar kuru gribēja piedabūt nelaimīgo pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un izlūgties debess svētlaimi, kas tam būs lemta, ja tas izsūdzēs grēkus un izrādīs patiesu nožēlu.
Viņš vēl pārdomāja, kā ievirzīt sarunu, kad Šveiks viņam aizsteidzās priekšā, lūgdams papirosu.
Feldkurats Martinecs līdz šim vēl nebija iesācis smēķēt, tas bija vienīgais, kas bija atlicis no viņa agrākā dzīves veida. Šad tad, būdams mazliet iereibis pie ģeneraļa Finka, viņš bija mēģinājis smēķēt cigāru, bet tad viņam viss nāca atpakaļ UN viņam radās iespaids, ka sargeņģelis brīdinot kutina viņam rīkli.
— Es nesmēķēju, mīļais dēls, — viņš ar neparastu cieņu atbildēja.
— Tas ir brīnums, — Šveiks sacīja. — Esmu pazinis daudz feldkuratu, bet visi kūpējuši kā spirta dedzinātava Zlichovā. Es nemaz nevaru iedomāties feldkuratu, kas nesmēķē un nedzer. Tikai vienu es pazinu, kas nesmēķēja, bet tas toties gremoja tabaku un svētrunas laikā nospļaudīja visu kanceli. No kurienes jūs esat, feldkurata kungs?
— No Jaunjičinas, — nošļukušā balsī atsaucās viņa ķ. un ķ. godība Martinecs.
— Tad jums, feldkurata kungs, vajadzēja tur pazīt tādu Rūženu Gaudrsovu. Viņa aizpērnā gadā kalpoja kādā krodziņā. Platnerša ielā Prāgā un pieprasīja alimentus no astoņpadsmit vīriešiem reizē, jo viņai bija piedzimuši dvīņi. Vienam no šiem dvīņiem viena acs bija zila, otra brūna, otram — viena acs pelēka, otra. melna., tāpēc viņa sprieda, ka tur vainīgi četri kungi ar attiecīgām acīm, kuri apmeklēja krodziņu un bija ar viņu ielaidušies darīšanās. Vienam dvīnim atkal bija līka kājiņa kā: maģistrata padomniekam, kas arī mēdza tur iegriezties, otram seši pirksti vienai kājai kā krodziņa pastāvīgajam apmeklētājam deputatam. Un tagad iedomājieties, feldkurata kungs, ka viņai bijušas darīšanas ar astoņpadsmit apmeklētājiem, un dvīņiem no katra ir kāda pazīme, no visiem astoņpadsmit, ar kuriem viņa bijusi kopā vai nu privātā dzīvoklī, vai viesnīcā. Tiesa galu galā nosprieda, ka tik lielā barā tēvu nevar konstatēt, un tad šī Rūžena uzvēla visu vainu saimniekam un iesūdzēja to, bet tas pierādīja, ka viņš jau gadus divdesmit impotents pēc kādas operācijās sakarā ar apakšējo locekļu iekaisumu. Nu, tad šo Rūženu nogādāja pie jums, feldkurata kungs, uz Jaunjičinu, un tā mēs redzam, ka, daudz gribot, cilvēks bieži paliek tukšām rokām. Viņai vajadzēja turēties pie viena un neapgalvot tiesai, ka viens dvīnis ir no deputātā kunga un otrs no maģistrata padomnieka kunga vai atkal no tāda un tāda. Bērna dzimšanu taču ļoti viegli aprēķināt. Tad un tad es biju ar viņu viesnīcā, un tad un tad bērns ir piedzimis. Protams, ja dzemdības normālās, feldkurata kungs. Bet šādās viesnīcās iebraucējiem vienmēr par piecnieku var dabūt liecinieku, vai nu sētnieku, vai istabeni, kas apzvēr, ka apsūdzētais tiešām bijis tur tanī naktī ar sūdzētāju un viņa vēl tam sacījusi, kad nākusi pa kāpnēm lejup: «Bet ja nu būs kādas sekas?» — un viņš tai atbildējis: «Esi bez bēdu, pelīt, par bērnu es parūpēšos.»