Feldkurats bija iegrimis domās, un visa šī garīgā iepriecinājuma sniegšana viņam sāka likties visai grūta, kaut gan viņš bija jau iepriekš sastādījis plānu, kā runāt ar šo mīļo dēlu: par dievišķo žēlsirdību pastarā dienā, kad visi kara noziedznieki piecelsies no miroņiem ar virvi ap kaklu un, ja tie nožēlos grēkus, tad mantos apžēlošanu tāpat kā tas jaunās derības palaidnis.
Viņš bija sagatavojis vislieliskāko garīgo iepriecinājumu, kam vajadzēja sastāvēt no trim daļām. Vispirms viņš gribēja runāt par to, ka cilvēkam, kas pilnīgi samierinājies ar dievu, nāve pie karātavām ir viegla. Kara likums soda vainīgo par to, ka tas nodevis viņa majestati ķeizaru, kas ir visu kareivju tēvs, tāpēc pats mazākais pārkāpums pret ķeizaru uzskatāms kā tēva slepkavība, kā tēva nozaimošana. Tālāk feldkurats gribēja attīstīt teoriju, ka ķeizara vara ir no dieva žēlastības un dievs ķeizaru iecēlis pārvaldīt pasaulīgās lietas, tāpat kā Romas pāvestu — pārvaldīt garīgās lietas. Tāpēc tas, kas nodod ķeizaru, nodod arī pašu dievu to kungu, un nodevēju karavīru gaida bez virves vēl mūžīgs sods kā pazudinātu grēcinieku. Bet tomēr, kaut gan cilvēku varā nav atcelt spriedumu, lai neciestu militārā disciplina, un noziedzniekam no karātavām neizbēgt, viss vēl nav zaudēts, kas attiecas uz otru, mūžīgo sodu. No ta cilvēks atbrīvojas kā 110 nieka, nožēlojot grēkus.
Feldkurats jau garā redzēja šo aizgrābjošo ainu, kura arī viņam nāks par labu, dzēšot tur augšā visādas atzīmes par viņa darbību un uzvešanos ģeneraļa Finka dzīvoklī Pržemišļā.
Viņš jau bija iztēlojies, kā viņš uzkliegs notiesātajam: «Nožēlo grēkus, mans dēls! Zemosimies abi dieva priekšā!»
Un kā pēc tam smirdošajā, utu pilnajā kamerā atbalsosies lūgšanas vārdi: «Kungs, kas tu esi žēlsirdība un piedošana, es tevi lūgdams aizlūdzu par šā karavīra (vārds un uzvārds) dvēseli, kam tu esi pavēlējis atstāt šo pasauli pēc Pržemišļas kara tiesas sprieduma. Dod, ak kungs, ka šis kājnieku pulka kareivis savas sirsnīgās un vaļsirdīgās grēku nožēlošanas dēļ tiktu paglābts no elles mokām un piepulcināts tiem atpestītajiem mūžīgajā priekā.»
— Ar jūsu atļauju, feldkurata kungs, jūs jau minūtes piecas sēžat kā nomušīts, it kā šī saruna jūs nemaz neskartu. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks pirmo reizi arestā.
— Es te ierados garīgā iepriecinājuma dēļ, — feldkurats nopietni sacīja.
— Tas ir gan dīvaini, kā jūs apstājis tas garīgais iepriecinājums, feldkurata kungs. Es nu neesmu vis tik stiprs, ka varētu sniegt jums kādu iepriecinājumu. Jūs taču neesat ne pirmais, ne pēdējais feldkurats, kas nokļuvis aiz restēm. Un, ja man patiesība jāsaka, feldkurata kungs, tad man trūkst runas dāvanu, lai es varētu kādu grūtā brīdī iepriecināt. Reiz es gan mēģināju, bet diezin cik labi vis neizdevās. Piesēdiet man tepat, blakus, es jums to pastāstīšu. Kad es vēl dzīvoju Opatovices ielā, man bija draugs Faustins, viesnīcas šveicars. Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks, godīgs un centīgs. Lai tur vai kāds ielas skuķis, viņš zināja visus, un jūs varējāt ierasties pie viņa viesnīcā kaut vai nakts vidū, feldkurata kungs, un teikt: «Faustina kungs, man vajadzīga jaunkundze,» — un viņš jums tūliņ godīgi apvaicātos, vai jūs gribat gaišmati vai tumšmati, mazāku, lielāku, tievu, resnu, vācieti, čechieti vai ebrejieti, jaunavu, šķirteni vai precētu, inteliģentu vai neinteliģentu.
Šveiks familiari piekļāvās feldkuratam un turpināja, aplicis tam roku ap viduci:
— Pieņemsim, ka jūs, feldkurata kungs, viņam sacītu: «Man gribas gaišmati ar glītām kājām, atraitni, neinteliģentu,» — un pēc desmit minūtēm tā jau būtu jums gultā ar visu kristāmzīmi.
Feldkuratam jau metās karsti, bet Šveiks stāstīja vien tālāk, mātes maigumā spiezdams viņu sev klāt:
— Jūs nemaz neticēsiet, feldkurata kungs, kas šim Faustina kungam bija par izpratni tikumības un godīguma lietās. No tiem sieviešiem, ko viņš piegādāja viesnīcai, viņš nekad neņēma ne kreicera dzeramnaudas, un, ja kāda no viņām to aizmirsa un gribēja viņam iespiest kādu nieku saujā, tad jums vajadzēja redzēt, kā viņš uztraucās un sāka brēkt: «Tu cūka gatavā, ja tu tirgojies ar savu miesu un krīti nāves grēkā, tad nedomā, ka man vajag tavu desmit helleru! Es neesmu nekāds savedējs, tu bezkaunīgā vazaņķe! Es to daru vienīgi aiz līdzcietības pret tevi, lai tev, ja jau tu tik samaitāta esi, nevajadzētu atklāti piedāvāt savu negodu garāmgājējiem, lai tevi nakti nesaķertu patruļa un tev nevajadzētu trīs dienas mazgāt iecirknī grīdas. Te tu vismaz esi siltumā, un neviens neredz, cik dziļi esi grimusi.» Viņam maksāja klienti. Viņam bija sava takse: zilas acis maksāja desmit kreiceru, melnas — piecpadsmit kreiceru, un viņš visu smalki izrēķināja uz papīra un pasniedza apmeklētājam kā kādu rēķinu. Par starpniecību viņš tiešām ņēma visai mērenas cenas. Par neinteliģentu sievišķi gan bija jāpiemaksā desmit kreiceru, jo viņš vadījās pēc principa, ka vienkāršam meitietim vairāk satura nekā kādai izglītotai dāmai. Bet reiz vakarā Faustina kungs atskrien pie manis Opatovices ielā traki uztraucies un kā bez galvas, it kā viņu nule būtu izvilkuši no tramvaja, apakšas un pie lam nospēruši pulksteni. Sākumā viņš nemaz nerunāja, izvilka no kabatas pudeli ruma, ieņēma malku, pasniedza man un noteica: «Dzer!» Tā mēs klusējām, kamēr pudele bija tukša, un tad viņš sacīja: «Draugs, esi tik labs un izdari man pakalpojumu! Atver logu uz ielu, es nosēdīšos uz palodzes, tu mani paķersi aiz kājām un nosviedīsi no trešā stāva lejā. Cita nekā man no dzīves vairs nevajag, es gribu tikai saņemt pēdējo mierinājumu, ka ir vēl atrodams labs draugs, kas mani nogādā labākā pasaulē. Šinī pasaulē es vairs ilgāk nevaru dzīvot, jo mani, godīgu cilvēku, apvaino par savešanu, it kā kādu suteneru no ebreju kvartala. Mūsu viesnīca taču ir pirmšķirīga, visām trim istabenēm un arī manai sievai grāmatiņas kārtībā, un ārsta kungam par viziti mēs neesam ne kreicera parādā. Tātad, ja tu mani kaut drusku mīli, tad nosvied mani no