trešā stāva lejup, sniedz man šo pēdējo iepriecinājumu!» Es viņam liku uzrāpties uz palodzes un tad izsviedu viņu uz ielas. Nenobīstieties, feldkurata kungs!
Sveiks uzkāpa uz lāviņas un uzvilka feldkuratu līdz.
Re, feldkurata kungs, šitā es viņu sagrābu un — blaukš! —
zemē!
Sveiks pacēla feldkuratu gaisā, nosvieda uz grīdas un mierīgi turpināja, kamēr pārbiedētais feldkurats prātoja, vai viņam vēl visi kauli veseli.
— Redziet nu, feldkurata kungs, ar jums nekas nenotika, un ar to — ar Faustina kungu — arī ne, kaut gan viņš nokrita no trīsreiz tik liela augstuma. Protiet, viņš bija galīgi piedzēries un pavisam aizmirsis, ka Opatovices ielā es dzīvoju pavisam zemu, pirmajā stāvā, nevis trešajā kā pirms gada Kržemeneces iel^, kur viņš mani apciemoja.
Feldkurats šausmās raudzījās augšup uz Sveiku, kas stāvēja virs viņa uz lāviņas un svaidījās ar rokām.
Feldkuratam ienāca prātā, ka viņam darīšanas ar vājprātīgu, tāpēc viņš lēnām atmuguriski kāpās uz durvju pusi, runādams: «Jā, mīļais dēls, tas nebija pat trīsreiz augstāk,» — un pēkšņi sāka dauzīt durvis, tik šausmīgi rēkdams, ka viņam tūliņ atvēra.
Sveiks redzēja pa aizrestoto logu, kā feldkurats sargkareivju pavadībā steidzīgi aizgāja pār pagalmu, plātīdamies ar rokām.
«Nu viņu aizved uz «magorku»[50],» sveiks nodomāja, nolēca no lāviņas un sāka maršēt pa kameru, dziedot:
To gredzenu, ko tu man devi, To vairāk nenēsāšu es. Sasodīts, kāpēc ne? Kad ieradīšos reģimentē, To ielādēšu šautenē.
Pēc dažām minūtēm feldkuratu pieteica ģenerālim Finkam.
Pie ģeneraļa bija atkal liela «sēde», kur galveno lomu tēloja divas piemīlīgas dāmas, vīns un liķieris.
Te bija sapulcējušies visi kara tiesas locekļi, atskaitot vienkāršo kājnieku, kas šorīt bija citiem aizdedzinājis papirosus.
Feldkurats ieslīdēja sapulcēto vidū kā rēgs. Viņš bija bāls, satraukts un cieņas pilns kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu izpļaukājuši nepelnīti.
Ģenerālis Finks, kas pēdējā laikā bija visai iemīļojis feldkuratu, nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvana un dzērāja balsī apvaicājās:
Kas tev noticis, garīgais iepriecinājum?
Viena no jautrajām dāmām meta feldkuratam ar savu papirosu.
Iedzer, garīgais iepriecinājum! — ģenerālis sacīja un ielēja feldkuratam vīnu lielā, zaļā kausā. Tā kā feldkurats visu tūliņ neizdzēra, ģenerālis pats lēja viņam vīnu mutē, un, ja feldkurats nebūtu varonīgi rijis, tad vīns būtu nolijis zemē.
Tikai tad feldkuratam jautāja, kā notiesātais saņēmis garīgo iepriecinājumu. Feldkurats piecēlās un traģiskā balsī nosacīja:
Viņš zaudēja prātu.
— Tas gan būs bijis lielisks garīgais iepriecinājums, — ģenerālis iesmējās, un visi sāka šausmīgi smieties, bet abas dāmas — apmētāt feldkuratu papirosiem.
Galda galā atzveltnī snauda majors, kas jau bija par daudz iedzēris; tagad viņš atmodās no savas apatijas, aši ielēja divās vīna glāzēs liķieri, izlauza ceļu starp sēdekļiem pie feldkurata un piespieda apstulbušo dieva kalpu sadzert tu-brālības. Tad viņš atstreipuļoja atpakaļ savā vietā un snauda tālāk.
Šis dzēriens noveda feldkuratu velna cilpās. Velns izstiepa pēc viņa savus nagus no visām galdā saliktajām pudelēm, no jautro dāmu skatieniem un smaidiem. Dāmiņas bija uzcēlušas savas kājas taisni viņam priekšā uz galda, un Belcebuls raudzījās feldkuratā no mežģīņu jūkļa.
Feldkurats līdz pēdējam mirklim bija pārliecināts, ka runa ir par viņa dvēseli un viņš pats ir moceklis.
Šādās pārdomās viņš uzrunāja abus ģeneraļa kalpotājus, kuri aiznesa viņu uz dīvana blakus istabā: