— Skumīga, bet sirdi pacilājoša aina atklājas jūsu acīm, kad jūs bez aizspriedumiem un šķīstu sirdi atceraties tos daudzos slavenos cietējus, kas uzupurējušies savas ticības labad un pazīstami ar mocekļu vārdu. Es sniedzu jums paraugu, kā cilvēks var pacelties pāri visādiem pārbaudījumiem, ja viņa sirdī mājo patiesība un tikumība, kas palīdz viņam gūt spožu uzvaru pār visbriesmīgāko grēku.
Šinī mirklī viņu pagrieza ar seju pret sienu, un viņš tūliņ iemiga.
Viņam bija nemierīgs miegs.
Viņš sapņoja, ka pa dienu izpilda feldkurata pienākumus, bet nakti ir viesnīcas šveicars Faustina vietā, ko Sveiks bija izsviedis pa trešā stāva logu. Ģenerālim iesniedz par viņu no visām pusēm sūdzības; te viņš apmeklētājam gaišmates vietā piegādājis tumšmati, te inteliģentas šķirtenes vietā neinteliģentu atraitni.
Viņš pamodās no rīta nosvīdis kā žurka, kuņģī griezās vien kā jūras slimības laikā, un viņam likās, ka viņa bijusī priekšniecība, Moravijas mācītājs, ir eņģelis, salīdzinot ar viņu.
III
Šveiks atkal nokļūst savā kaujas rotā
Majors, kas ģeneraļa viesībās sadzēra ar feldkuratu tubrālības un tad snauda tālāk, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā bija izpildījis auditora pienākumus, tiesājot Sveiku.
Konstatēts, ka neviens nav manījis, kad un kā majors nakti atstājis ģeneraļa viesības. Visi dalībnieki bija tādā stāvoklī, ka nemaz neievēroja viņa prombūtni; ģenerālis pat neizšķīra, ar ko runā. Majors jau stundas divas bija projām, bet ģenerālis vēl vienmēr, ūsas griezdams un idiotiski smiedamies, daudzināja:
— To jūs gan labi pateicāt, majora kungs!
No rīta majoru nekur nevarēja atrast. Viņa mētelis karājās priekšnamā, zobens — uz pakaramā, trūka tikai viņa virsnieka cepures. Iedomājās, ka viņš būs aizmidzis kādā klozetā, tāpēc izmeklēja klozetus visā mājā, taču bez panākumiem. Majora vietā gan atrada otrajā stāvā aizsnaudušos virsleitnantu no ģeneraļa kompānijās. Tas gulēja tā, kā miegs to bi ja pārsteidzis, atvieglojot iekšas, — ceļos nometies, seju uz klozeta sēdekļa nolicis.
Majors bija kā ūdeni iekritis.
Bet, ja kāds būtu ieskatījies pa Sveika kameras aizrestoto logu, tad būtu ieraudzījis, ka zem Sveika krievu šineļa guļ uz vienas lāviņas divas personas un no šineļa apakšas rēgojas divi pāri zābaku.
Tie ar piešiem piederēja majoram, bez piešiem — Sveikam.
Abi gulēja, cieši sakļāvušies kā divi kaķēni. Sveiks biia palicis savu ķepu majoram zem galvas, un majors bija apskāvis Sveika viduci un piespiedies tam klāt kā kucēns kucei.
Tur nebija nekā neparasta. Majora kungs pildīja savus dienesta pienākumus.
-Katrs droši vien būs ko tamlīdzīgu piedzīvojis. Cilvēki žūpo visu nakti līdz otras dienas pēcpusdienai, un pēkšņi viens saķer galvu, uzlec kājās un brēc: «Jēzus Marija, man tak pulksten astoņos bija jābūt darbā!» Tā ir tā saucamā pienākuma apziņas lēkme, zināms sirdsapziņas pārmetumu produkts. Ja cilvēkam uzbrūk šāda cēla lēkme, tad nekas nesatricinās viņa svēto pārliecību, ka viņam šinī pašā.mirklī jāatgūst darbā nokavētais. Tie ir tie radījumi bez cepures, ko šveicari tvarsta gaiteņos un gulda savās istabiņās uz dīvana, lai izguļ paģiras.
Līdzīga lēkme uzbruka arī majoram.
Kad viņš pamodās savā atzveltnī, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka tūliņ jānopratina Sveiks. Sī dienesta pienākumu pildīšanas lēkme uznāca tik negaidot un strauji un majors rīkojās tik ātri un noteikti, ka neviens viņa pazušanu nepamanīja.
Toties jūtamāka bija majora ierašanās kara cietuma sardzes telpās. Viņš tur iedrāzās kā šāviņš:
Dežurants feldfebelis gulēja pie galda, un ap viņu dažādās pozās snauda pārējais sardzes personāls.
Majors, atstūmis cepuri uz auss, izgrūda tādu lāstu, ka visi palika pusviru mutēm; viņu sejas tā sašķobījās, ka likās, — majoru neuzlūko vis pulciņš pārbijušos un pārsteigtu kareivju, bet bars atņirgušos pērtiķu. Majors trieca dūri uz galda un uzbrēca feldfebelim:
— Jūs nevīžīgais lamzak, es jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka jūsu apakšnieki ir apķēzījušos cūku bars!
Tad viņš pagriezās pret pārbiedēto sardzi un kliedza:
— Kareivji! Jums pat guļot muļķība spiežas pa visām vīlēm ārā, bet, kad jūs pamostaties, tad jums ir tādi purni, it kā katrs no jums būtu aprijis vagonu dinamita.
Tam sekoja gara un pamatīga lekcija par sardzes pienākumiem un pavēle nekavējoties atslēgt Sveika kameru, jo notiesātais esot vēlreiz jānopratina.
Lūk, kā majors nakti nokļuva Sveika kamerā!
Majors jau bija sasniedzis to stadiju, ko mēdz apzīmēt par kulminācijas punktu. Viņa pēdējā eksplozija izpaudās rīkojumā izsniegt viņam kameras atslēgas.
Feldfebelim, saņemot beidzamos gribas spēkus, izdevās atcerēties sardzes dienesta reglamentu, un viņš atsacījās nodot majoram atslēgas. Tas negaidot ietekmēja majoru visai labvēlīgi.
— Jūs apķēzījušos cūku bars, — viņš brēca pār visu pagalmu, — būtu jūs man tās atslēgas iedevuši, tad es jums būtu gan rādījis!
— Padevīgi ziņoju, — feldfebelis ieteicās, — ka būšu spiests jūs ieslēgt un jūsu pašu drošības dēļ pielikt jums sargu. Kad jums labpatiks nākt ārā, tad, lūdzu, piedauziet pie durvīm, majora kungs!
— Aunagalva, pavians, kamielis gatavais, — majors atbildēja, — vai tu domā, ka man no arestanta bailes, ka tu gribi sūtīt kamerā sardzi, kamēr es viņu nopratinu? Velns un elle un deviņi pērkoni, ieslēdziet mani un taisieties, kā pazūdat!
Spraugā virs durvīm petrolejas spuldze ar zemu nogrieztu degli izstaroja caur stiepļu režģi blāvu gaismu, tik vāju, ka majors tikko saskatīja pamodušos Sveiku, kas militārā stājā pie savas lāviņas gaidīja, ko šis apciemojums viņam nesīs.