Sveikam ienāca prātā, ka labāk sākt ar raportu, tāpēc viņš paceltā balsī apņēmīgi noskaitīja:
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, kamerā viens ieslodzītais, sevišķu notikumu nav.
Majors piepeši nevarēja vairs atcerēties, kādā vajadzībā te īsti ieradies, tādēļ noteica:
— Brīvi! Kur tev ir tas ieslodzītais?
— Tas esmu es, padevīgi ziņoju, majora kungs, — Sveiks lepni atbildēja.
Majors neveltīja šai atbildei vērību, jo ģeneraļa vīni un liķieri sāka radīt viņa smadzenēs pēdējo alkohola reakciju. Viņš nožāvājās tik drausmīgi, ka kurš katrs civilists būtu pie tam izmežģījis žokli, bet majoram šīs žāvas tikai pārsvieda domas tanīs smadzeņu ielokos, kur cilvēkiem novietotas dziedāšanas spējas. Viņš gluži vaļīgi atgazās Sveika laviņa 1111 iekviecas ka aizdurts puscūcis pirnis nāves:
Oh Tannenbaum! Oh Tannenbaum!
Wie grūn sind deine Blatter![51]
To viņš vairākkārt atkārtoja juku jukām, papildinot dziesmu ar neizprotamiem spiedzieniem.
Tad viņš pavāļājās uz muguras kā lācēns, saritinājās kamolā 1111 sāka krākt.
— Majora kungs, — Šveiks viņu modināja, — padevīgi ziņoju, jūs iedzīvosieties utīs.
Tas tomēr nelīdzēja. Majors gulēja kā nosists.
Šveiks maigi uzlūkoja viņu un, noteicis: — Nu tad guli vien, šņabdeguni! •— uzsedza viņam savu šineli. Vēlāk Šveiks pats arī palīda zem šineļa, un tā viņus no rīta atrada ciešā tuvībā.
Ap pulksten deviņiem, kad majora meklēšana bija sasniegusi augstāko pakāpi, Šveiks norāpās no lāviņas un nolēma majora kungu modināt. Viņš sapurināja to vairākas reizes visai sirsnīgi un norāva tam šineli. Beidzot majors piecēlās sēdus un truli noraudzījās Šveika, meklēdams atrisinājumu mīklai: kas gan īsti noticis?
— Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks sacīja, — ka no sardzes istabas vairakkārt nākuši skatīties, vai jūs vēl esat dzīvs. Tāpēc es atļāvos jūs tagad uzmodināt, lai jūs gadījumā neaizguļaties, jo es nezinu, cik ilgi jūs parasti guļat. Uhržinevas alus darītavā dzīvoja kāds galdnieks, kas mēdza katru rītu celties pulksten sešos, bet, ja viņš nogulēja kaut tikai ceturtdaļstundu ilgāk, līdz ceturksnim uz septiņiem, tad nevarēja vairs piecelties līdz pusdienai, un tas vilkās tik ilgi, līdz viņu atlaida no darba, un tad viņš aiz dusmām izdarīja noziegumu — apvainoja baznīcu un vienu mūsu valdošā nama locekli.
— Tu ir plānprātiņš, vai ne? —• majors ievaicājās lauzītā čechu valodā tīri vai izmisumā, jo n© vakarējās dzeršanas galva bija dulna un viņš nekādi nevarēja aptvert, kāpēc te īsti sēž, kā viņš te iekļuvis no sardzes telpām un kāpēc šis tips, kas stāv viņa priekšā, muld tādas aplamības. Viss tas likās ļoti ērmīgi. Viņš neskaidri atcerējās, ka nakti jau bijis šeit, bet kādā nolūkā?
— Vai es te nakti ir bijis? — viņš ne visai droši ieprasījās.
— Kā pavēlat, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — cik es no majora kunga vārdiem sapratu, tad majora kungs bija ieradies mani nopratināt.
Tad nu majoram atausa gaisma, un viņš vispirms pārlaida skatienu sev, tad paskatījās aiz sevis, it kā ko meklētu.
— Neraizējieties veltīgi, majora kungs! — Šveiks sacīja^ — Jūs pamodāties tādā pašā izskatā, kādā ieradāties. Jūs iera- dāties bez šineļa, bez zobena, tikai cepurē. Cepure ir tur, man vajadzēja to izņemt jums no rokām, jo jūs gribējāt likt to pagalvī. Virsnieku parādes cepure, tā jau ir tikpat kā cilindrs. Bet gulēt uz cilindra — to varēja atļauties tikai kāds Karderaza kungs Lodjenicē. Viņš parasti izlaidās traktieri garšļauku un palika cilindru zem galvas, jo viņš bija līķu izvadātājs un gāja uz visām bērēm cilindrā. Tātad viņš palika to godīgi pagalvī un iedvesa sev, ka viņš nedrīkst to saspiest, un visu nakti, tā sakot, lidinājās virs tā, un cilindram tas neko nekaitēja, bet pat nāca par labu, jo Karderaza kungs, miegā grozīdamies, to pamazām sukāja ar saviem matiem, tā ka tas spīdēja vien.
Majors, kas beidzot bija aptvēris notikušo, joprojām truli raudzījās Sveikā un atkārtoja:
— Tu ir jucis, ja? Es būt te, un es iet no šenes. — Viņš piecēlās, piegāja pie durvīm un savelēja tās. Bet, iekām durvis atdarīja, viņš vēl uzsauca Sveikam:
— Ja nepienākt telegrams, ka tu ir tu, tad tev būs kārāt.
— Sirsnīgi pateicos, — Sveiks atbildēja, — es zinu, majora kungs, ka jūs daudz rūpējaties manis dēļ, bet, ja jūs, majora kungs, būsiet te vienā lopiņā iedzīvojies, uz lāviņas guļot, tad ziniet: ja tas ir mazs, ar iesarkanu dibenu, tad tas ir tēviņš, un, ja viens tik ir un jūs neatrodat otru, tādu iegarenu, ar sarkanu svītru pār vēderu, tad labi vien ir, jo citādi būs pāris, un tie nezvēri vairojas trakāk par trušiem.
— Lassen Sie das![52] — majors nošļucis noteica Sveikam, kad atdarīja durvis.
Sardzes telpās majors vairs necēla nekāda trača, bet apvaldīti pavēlēja aizsūtīt pēc ormaņa, un, kamēr rati kratījās pa Pržemišļas nožēlojamo bruģi, viņu neatstāja domas, ka notiesātais ir gan pirmās šķiras stulbenis, taču acīm redzot nevainīgs lopiņš, bet viņam, majoram, cits nekas neatliek kā vai nu nošau-
ties savā dzīvoklī, vai aizsūtīt pie ģeneraļa pēc šineļa un zobena, aizbraukt uz pilsētas pirti, pēc pirts iestiprināties Follgrubera restorānā un beidzot pasūtīt pa tālruni biļeti uz vakara izrādi vietējā teātrī.
Viņš vēl nebija nobraucis galā, kad jau bija izšķīries par pēdējo.
Dzīvoklī viņu gaidīja mazs pārsteigums. Viņš bija ieradies taisni laikā .. .