Dzīvokļa gaitenī stāvēja ģenerālis Finks, sagrābis aiz apkakles majora kalpotāju, un brēca:
Kur tu esi licis savu majoru, ragulops? Runā, tu kustoni!
Kustonis neteica ne vārda, tikai kļuva aizvien zilāks sejā, - tā ģenerālis viņu žņaudza.
Jau ienākot majors pamanīja, ka nelaimīgais kalpotājs tur padusē viņa šineli un zobenu, ko laikam atnesis no ģeneraļa dzīvokļa.
Šī aina majoru ļoti uzjautrināja, tāpēc viņš palika pusviru durvīs stāvam un raudzījās vien mierīgi sava uzticamā kalpotāja ciešanās. Šim kalpotājam piemita īpašība palaist nagus, par ko majoram sen bija uz viņu zobs.
Ģenerālis palaida gluži zilo puisi uz mirkli vaļā, gan tikai tādēļ, lai izvilktu no kabatas telegramu, ar ko sāka sist majora kalpotājam pa seju un muti, kliegdams:
— Kur tu esi licis savu majoru, ragulops, kur tu esi licis savu majoru-auditoru, lops, kā tu viņam nodosi dienesta telegramu?
— Te es esmu! — majors Dervota iesaucās, jo vārdu kombinācijā «majors-auditors» un «telegrama» atkal atgādināja viņam dienesta pienākumus.
— Ā! — ģenerālis Finks izsaucās. — Tu esi atgriezies?
Šinīs vārdos skanēja tik daudz ironijas, ka majors neatbildēja un palika neziņā stāvam.
Ģenerālis teica, lai nākot viņam līdzi istabā, un, kad viņi apsēdās pie galda, nometa majoram priekšā saburzīto telegramu, ar ko bija velējis kalpotāju, un traģiskā balsī noteica:
— Lasi, tas ir tavs darbs!
Kamēr majors lasīja, ģenerālis piecēlās, sāka skraidīt pa istabu, svaidīt krēslus un soliņus un kliegt:
— Bet es viņu tomēr pakāršu!
Telegrama skanēja:
«Kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas railnieks, skaitās pazudis kopš šā mēneša 16. datuma, izpildot dienesta pienākumus kā kvartirjers pārgājienā no Chirovas uz Felštinu. Kājnieks Šveiks nekavējoties nogādājams brigādes štābā Vojaličā.»
Majors attaisīja atvilktni, izņēma karti un kļuva domīgs, jo Felština atradās 40 km uz dienvidaustrumiem no Pržemišļas, un tāpēc tā bija neatrisināma mikla, kādā kārtā kājnieks Šveiks ticis pie krievu formas tērpa, atrazdamies ap 150 km no frontes, jo ierakumi stiepās Sokalas—Turzes—Kozlovas līnijā.
Kad majors pateica to ģenerālim un parādīja kartē vietu, kur Šveiks, pēc telegramas ziņām, bija pirms pāris dienām pazudis, ģenerālis iemaurojās kā vērsis, nojauzdams, ka visas viņa cerības uz kara tiesu izputējušas. Viņš piegāja pie tālruņa, pieprasīja savienojumu ar sardzes telpu un pavēlēja tūliņ atvest arestēto Sveiku pie viņa, majora dzīvoklī.
Iekām pavēli izpildīja, ģenerālis neskaitāmos spēcīgos lāstos izpauda savu īgnumu par to, ka nebija riskējis pakārt Šveiku tūliņ bez jebkādas izmeklēšanas.
Majors runāja pretī un skaidroja, ka tiesības un taisnība ejot roku rokā; viņš runāja lieliskos teikumos par taisniem spriedumiem vispār, par tiesas kļūdām un par visu, kas vien viņam tanī mirklī pagadījās uz mēles, jo viņu pēc pagājušā vakara mocīja neiedomājamas paģiras, kurām bija nepieciešams kaut kā izpausties.
Kad Šveiku beidzot atveda, majors pieprasīja viņam paskaidrojumu, kas īsti Felštinā noticis un kā viņš dabūjis krievu formas tērpu.
Šveiks izskaidroja visu jo pamatīgi, papildinot stāstu ar vairākiem piemēriem no atmiņā uzkrātajiem nostāstiem par cilvēku likstām. Kad majors jautāja, kāpēc viņš nav stāstījis to visu tiesā pie nopratināšanas, Šveiks atbildēja, ka neviens tak īstenībā neesot viņam prasījis, kā viņš ticis pie krievu formas tērpa, im vienīgais jautājums skanējis: «Vai jūs atzīstaties, ka esat brīvprātīgi un bez jebkādas piespiešanas uzvilcis ienaidnieka formas tērpu?» Tā kā tas saskanējis ar patiesību, tad viņš varējis tikai atbildēt: «Taisni tā, jā, zināms, tā ir, bez šaubām.» Tāpēc viņš arī ar tādu sašutumu noraidījis tiesas apvainojumu, it kā viņš esot nodevis kungu un ķeizaru.
— Šis cilvēks ir pilnīgs idiots, — ģenerālis sacīja majoram. — Uzvilkt krievu formas tērpu, ko nezin kas pametis dīķmalā, ļauties, lai pašu aizdzen kopā ar krievu gūstekņiem, — to var izdarīt tikai stulbenis.
— Padevīgi ziņoju, Šveiks atsaucās, — ka es tiešām dažreiz arī pats nomanu, ka esmu plānprātīgs, sevišķi uz vakara pusi.. !
— Kuš, tītar! — majors viņam uzsauca un griezās pie ģeneraļa ar jautājumu, ko nu ar Šveiku darīt.
— Lai viņu pakar viņa brigādē! — ģenerālis izlēma.
Pēc stundas sardze, kam vajadzēja pavadīt Šveiku līdz Voja- ličai, veda viņu uz staciju.
Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zināmā mērā protests pret to, ka viņam divdesmit četru stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.
Reizē ar Šveiku nosūtīja šāda satura rakstu:
«Pamatojoties uz telegramu Nr. 469, kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas dezertieris, tiek nosūtīts uz brigādes stabu lielas tālākai virzīšanai.»
Sardze, kas sastāvēja no četriem cilvēkiem, bija īsts tautību mistrojums. Tur bija polis, ungārs, vācietis un čechs; pēdējais kā jefreitors bija sardzes priekšnieks. Viņš izturējās visai augstprātīgi pret arestēto savieti un lika tam uz katra soļa manīt savu milzīgo pārākumu. Kad Šveiks stacijā izsacīja vēlēšanos doties mazajā vajadzībā uz ateju, jefreitors visai rupji atbildēja, ka tās darīšanas viņš varēšot kārtot savā brigādē.
— Labi, — Šveiks sacīja, — tikai jūs dodiet, man to pavēli rakstiskā veidā, lai varētu zināt, kas vainīgs, ja man pārsprāgs pūslis. Priekš tam ir likums, jefreitora kungs.
Jefreitors, izbijis lopu puisis, sabijās no atbildības par Sveika pūsli, un tā visa sardze svinīgi pavadiia Šveiku uz ateju. Jefreitors gan visu ceļu izturējās iedomīgi un rādīja tik uzpūtīgu seju, it kā viņu jau rīt grasītos iecelt vismaz par korpusa komandieri.