Kad vilciens jau bija nonācis Pržemišļas-Chirovas posmā, Sveiks viņu uzrunāja.
— Jefreitora kungs, kad es jūs uzlūkoju, tad man nāk prātā kāds jefreitors Bozba, kas kalpoja Tridentā. Tikko viņu paaugstināja par jefreitoru, tā viņš sāka ar pirmo dienu pieņemties apmēros. Vaigi viņam uztūka un vēders tā uzpūtās, ka otrā dienā tam vairs nebija vietas kroņa biksēs. Bet kas tas ļaunākais — ausis viņam sāka augt garumā. Nu, tad viņu aizveda uz lazareti, un pulka ārsts paskaidroja, ka tas notiekot ar visiem jefreitoriem. Sākumā tie visi uztūkstot, — dažiem gan tas ātri pārejot, bet šis esot smags gadījums, un jefreitors varot pārsprāgt, jo tūkums no zvaigznītes esot nogājis jau līdz nabai. Lai viņu glābtu, nācās zvaigznīti nogriezt, un tad viņš atkal saplaka.
No šā mirkļa Šveiks veltīgi pūlējās uzsākt ar jefreitoru kādu sarunu, lai viņam draudzīgi pastāstītu, kāpēc visur runā, ka jefreitors ir rotas ļaunais gars.
Jefreitors atbildēja ar pāris mīklainiem draudiem, — ka pēdējais smejoties visgardāk un redzēšot, kas notikšot brigādes štābā. Vārdu sakot, savietis izrādījās nepieejams, un, kad Sveiks iejautājās, no kurienes viņš esot, tad atbilde skanēja, ka tā neesot Sveika, darīšana.
Šveiks izmēģinājās visādi. Viņš stāstīja, ka tā neesot pirmā reize, kad viņu pavadot sardze, bet līdz šim viņš ar visiem pavadoņiem labi saticis.
Jefreitors tomēr ietiepīgi klusēja, un Šveiks turpināja: Man gan liekas, jefreitora kungs, ka jūs kāda nelaime piemeklējusi un tāpēc jūs esat zaudējis valodu. Es esmu pazinis daudz drūmu jefreitoru, bet tādu dieva sodību kā jūs, jefreitora kungs, — piedodiet un neņemiet ļaunā, — man nav gadījies sastapt. Uzticiet man, kas jūs sāpina, es varbūt varēšu jums dot labu padomu, jo kareivim, ko pavada sardze, vienmēr ir vairāk pieredzes nekā tiem, kas viņu apsargā. Vai zināt ko, jefreitora kungs, — lai mums ceļš paietu ātrāk, pastāstiet, kā izskatās jūsu pusē, vai tur ir dīķis vai kādas pilsdrupas un kāds nostāsts ar tām saistās!
— Nu man gan pietiek! — jefreitors iesaucās.
— Tad jūs esat laimīgs cilvēks, — Šveiks piezīmēja, — dažam nekad ne ar ko nepietiek.
— Gan tev brigādē parādīs, es ar tevi kasīties neiešu. — Un jefreitors pēc šā sava pēdējā vārda iegrima kapa klusumā.
Vispār šinī braucienā bija pārāk maz prieka. Ungārs ar vācieti sarunājās īpatnējā veidā, jo ungārs zināja vāciski tikai «jawohl» un «was». Kamēr vācietis kaut ko skaidroja, ungārs tikai māja ar galvu un atkārtoja: «Jawohl,» — bet, kad vācietis apklusa, ungārs ieprasījās: «Was?» — un vācietis sāka atkal tarkšķēt. Sargkareivis polis tēloja aristokratu, neveltīja nevienam vērību un kavēja sev laiku, šņaukdams uz grīdas, pie kam neparasti veikli izlietoja labās rokas īkšķi; pēc tam viņš domīgi izberzēja traipus ar šautenes laidi un tad rūpīgi noslaucīja notriepto laidi pie biksēm, bez apstājas piesaukdams svēto jaunavu.
•— Tev te nekas labs neiznāk, — Šveiks viņu uzrunāja. — Prāgā, Bojišti ielā mitinājās kādā pagraba dzīvoklī ielu tīrītājs Machačeks, tas šņauca uz loga rūts un tik veikli visu iz- triepa, ka tur radās glezna, kā Libuša pareģo Pragai slavenu nākotni. Par katru šādu gleznu viņš saņēma no sievas tādu valsts stipendiju, ka viņam viens vaigs pastāvīgi bija šķībs, bet viņš tomēr savu mākslu neatmeta un papildinājās joprojām. Tiesa, tas bija viņa vienīgais prieks.
Polis viņam nekā neatbildēja, un beidzot visu sardzi apņēma dziļš klusums, it kā tā brauktu uz bērēm un godbijīgi pieminētu aizgājēju.
Tā viņi tuvojās ceļa mērķim — brigādes štabam Vojaličā.
*
Tikmēr brigādes štābā bija notikušas diezgan jūtamas pārmaiņas.
Par brigādes štaba komandieri bija iecelts pulkvedis Ger- bichs. Tas bija cilvēks ar lielām militārām spējām, kas dīvainā kārtā izpaudās viņa kājās podagras veidā. Ministrijā viņam bija ļoti ietekmīgi draugi, tāpēc viņš negāja pensijā, bet, draugu atbalstīts, apmetās te vienā, te otrā lielāku militāru vienību štābā, saņēma paaugstinātu algu ar visādām kara laika piemaksām un palika tik ilgi vienā vietā, līdz podagras lēkmē izdarīja kādu muļķību. Tad viņu pārcēla uz citu vietu un parasti ar paaugstinājumu. Ar virsniekiem viņš pie pusdienām ne par ko citu nerunāja kā par savu uztūkušo kājas pirkstu, kas dažreiz sasniedza drausmīgus apmērus, tā ka pulkvedim nācās nēsāt speciāli pagatavotu, lielu zābaku.
Ēšanas laikā viņa mīļākā sarunu viela bija viņa pirksts —
cik mitrs tas ir, kā tas pastāvīgi svīst un tāpēc jātin vatē un ka tā izgarojumi ož pēc ieskābušas vērša gaļas viras.
Tāpēc arī visi virsnieki atvadījās no viņa ar lielu prieku, kad viņu pārcēla uz citu vietu. Citādi viņš bija ļoti omulīgs kungs un izturējās visai draudzīgi pret zemākajiem virsniekiem, kuriem viņš mēdza stāstīt, ko visu tik nav ēdis un dzēris, pirms viņam uzbrukusi podagra.
Kad Sveiku nogādāja brigādes štābā un dežurējošais virsnieks pavēlēja viņu ar visu pavadrakstu aizvest pie pulkveža Gerbicha, kancelejā patlaban sēdēja leitnants Dubs.
Šinīs pāris dienās pēc Sanokas—Samboras pārgājiena leitnantam Dubam bija atkal atgadījies kāds piedzīvojums. 11. kaujas rota satika aiz Felštinas zirgu transportu, ko sūtīja uz Sa- dova—Višņu dragunu pulkam.
Leitnants Dubs pats lāgā nezināja, kā viņam bija ienācis prātā parādīt virsleitnantam Lukašam savu jāšanas mākslu. Viņš uzlēca zirgā, kas kopā ar jātnieku pazuda ielejā pie upes,
kur vēlāk leitnantu Dubu atrada tā iestrēgušu nelielā purviņā, ka diezin vai labākais dārznieks būtu varējis viņu stabilāk iestādīt. Kad viņu ar virvju palīdzību izdabūja ārā, leitnants Dubs ne par ko nesūdzējās, tikai klusām vaidēja, it kā viņam pēdējā stundiņa būtu klāt. Tāpēc viņu atveda brigādes štābā un ievietoja mazā lazaretē, kamēr rota devās tālāk.