Pēc dažām dienām viņš bija atkal spirgts, un ārsts paskaidroja, ka viņam vajadzēšot vēl divas vai trīs reizes ieziest muguru un vēderu ar joda tinkturu, tad viņš varēšot droši doties uz savu vienību.
Tā nu viņš tagad sēdēja pie pulkveža Gerbicha un stāstīja tam par visvisādām slimībām.
Ieraudzījis Šveiku, par kura mīklaino pazušanu pie Felštinas bija jau dzirdējis, viņš izsaucās pērkonīgā balsī:
— Tātad rokā tu esi gan! Daudzi aiziet kā blēži un atgriežas kā īsti karātavu putni. Tu arī esi viens no tiem.
Skaidrības labā jāpiezīmē, ka leitnants Dubs, krītot no zirga, bija dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc nav jābrīnās, ka viņš, cieši piestājies Sveikam, piesauca debess spēkus pret to un kliedza pantos:
— Tēvs, tevi piesaucu šāviņu dūmos un dārdos, zibeņi skaudri kur plosās un ārdās, uzvaru lēmēj, tev izlūdzos, tēv, palīdzi man šito nelieti . . . Kur tu biji tik ilgi, diedelniek? Kas tas tev par formas tērpu?
Vēl jāpiezīmē, ka podagras mocītā pulkveža kancelejā valdīja īsti demokrātiskā kārtība, ja vien viņam pašreiz nebija lēkmes. Daždažādi virsnieki ieradās cits pēc cita, lai noklausītos pulkveža domas par uztūkušo pirkstu ar ieskābušas vērša gaļas viras smaku.
Tanīs dienās, kad lēkmes pulkvedi Gerbichu nemocīja, kanceleja bija visādu virsnieku pilnum pilna, jo šinīs ārkārtējos gadījumos pulkvedis bija ļoti jautrs un runīgs un mīlēja pulcināt ap sevi klausītājus, kuriem viņš stāstīja visādas cūcīgas anekdotes. Viņam tās sagādāja labu omu, un klausītājiem bija izdevīgs gadījums pasmieties par vecām anekdotēm, kas laikam bija apgrozībā jau ģeneraļa Ļaudona laikā.
Šādās dienās kalpot pie pulkveža Gerbicha bija īsta bauda: katrs darīja, kas tam patika, un to uzskatīja par ikdienišķu parādību, ka štābā, kur pašreiz atradās pulkvedis Gerbichs, notika gan zādzības, gan visādas nejēdzības.
Ari tagad kopā ar Šveiku pulkveža kancelejā sanāca dažādi
virsnieki, interesēdamies par gaidāmajiem notikumiem, kamēr pulkvedis pētīja brigādes stabam adresēto Pržemišļas majora pavadrakstu.
Leitnants Dubs tikmēr turpināja savā parastajā pievilcīgajā veidā sarunu ar Sveiku:
— Tu mani vēl nepazīsti, bet, kad tu mācīsies mani pazīt, tad tu no bailēm nosprāgsi.
Pulkvedis netika gudrs no majora pavadraksta, jo pēdējais bija to diktējis, atrazdamies vieglā alkohola indes ietekmē.
Pulkvedis Gerbichs tomēr bija labā omā, jo negantās sāpes nebija viņu mocījušas ne šodien, ne vakar un pirksts izturējās rāmi kā jēriņš.
— Ko tad jūs tur esat izstrādājis? — viņš uzprasīja Sveikam tik laipnā balsī, ka leitnants Dubs sajuta dūrienu sirdī un pasteidzās atbildēt Sveika vietā:
— šis cilvēks, pulkveža kungs, — viņš atestēja Šveiku, — izliekas par idiotu, lai attaisnotu savas nelietības ar plānprātību. Es gan nezinu pavadraksta saturu, tomēr domāju, ka šis tips būs atkal kaut ko pastrādājis, tikai lielākā mērogā. Ja jūs man atļautu, pulkveža kungs, iepazīties ar pavadraksta saturu, tad es varētu sniegt jums noteiktus norādījumus, kā ar viņu rīkoties.
Pagriezies pret Šveiku, viņš tam čechiski uzsauca:
— Tu dzer manas asinis, vai ne?
— Dzeru, — Šveiks ar cieņu atbildēja.
— Redzat nu, pulkveža kungs, — leitnants Dubs vāciski turpināja, — viņam nekā nevar jautāt, ar viņu nemaz nevar sarunāties. Tomēr katrs vadzis reiz ir pilns un lūst. Viņam jāsaņem tāds sods, kas citiem noder par biedinājumu. Atļaujiet, pulkveža kungs . ..
Leitnants Dubs iedziļinājās Pržemišļas majora sacerētajā pavadrakstā un izlasījis svinīgi uzsauca Sveikam:
— Nu tev vienreiz gals rokā, Šveik! Kur tu liki kroņa drēbes?
— Atstāju dīķmalā, kur izmēģināju, kā krievu kareivji jūtas šinīs skrandās, — Šveiks atbildēja. — Tas taču viss ir tikai pārpratums.
Šveiks sāka stāstīt leitnantam Dubam, ko viņš visu izcietis šā pārpratuma dēļ, bet pēc viņa stāsta leitnants Dubs viņam uzbrēca:
— Tagad tu gan mācīsies mani pazīt! Vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kroņa mantu, nejēga, vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kara laikā kroņa drēbes?
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — kad kareivis pazaudē kroņa drēbes, tad viņam izsniedzamas jaunas.
— Jēzus Marija! — leitnants Dubs izsaucās. — Tu cūk- cepure, tu kustoni tāds, ja tu dzīsi ar mani jokus, tad dabūsi kalpot vēl simt gadu pēc kara.
Pulkvedis Cerbichs, kas pa to laiku bija mierīgi un rātni sēdējis pie galda, pēkšņi šausmās saviebās, jo viņa līdz šim mierīgais pirksts piepeši podagras lēkmē no rāma un godīga jēriņa pārvērtās par asinskāru tīģeri, par 600 voltu elektrisko strāvu, par ķermeņa locekli, ko dzirnakmens neatvairāmi samaļ miltos. Pulkvedis Gerbichs tikai pameta ar roku un iebrēcās drausmīgā balsī kā cilvēks, ko cepina uz zvērojošām oglēm:
— Visi ārā! Dodiet man revolveri!
To jau visi zināja, tāpēc metās ārā, Šveiku ieskaitot, ko sardze izvilka gaitenī. Palika vienīgi leitnants Dubs, kas gribēja izmantot šo šķietami izdevīgo mirkli, lai sakūdītu pulkvedi pret Šveiku.
— Atļaujiet aizrādīt, pulkveža kungs, ka šis cilvēks …
Pulkvedis iekaucās sāpēs un meta leitnantam Dubam ar tintes pudeli. Leitnants pārbijies salutēja, noteica: — Zināms, pulkveža kungs, — un izmetās pa durvīm ārā.
No pulkveža kancelejas vēl ilgi skanēja rēcieni un smilksti, kamēr beidzot sāpju pilnās skaņas apklusa. Pulkveža pirksts pēkšņi atkal pārvērtās mierīgā jēriņā, podagras lēkme bija garām. Pulkvedis piezvanīja un pavēlēja atkal atvest Šveiku.