— Kas tad īsti ar tevi notika? — viņš jautāja Sveikam, it kā nekas nebūtu atgadījies. Viņam bija tik labi un viegli, it kā viņš vāļātos kaut kur pludmalē smiltīs.
Šveiks draudzīgi uzsmaidīja pulkvedim un izstāstīja viņam visu savu odiseju; viņš esot 11. kaujas rotas raitnieks un nezinot, kā tur bez viņa varot iztikt.
Pulkvedis arī pasmaidīja un uzrakstīja pavēli:
«Izrakstīt Sveikam kareivja literu caur Ļvovu līdz Zoltaņe- cai, kur rīt jāierodas viņa kaujas rotai, un izsniegt noliktavā jaunu formas tērpu, kā ari 6 kronas 82 hellerus pārtikas devai ceļā.»
Kad Šveiks jaunā austriešu formas tērpā atstāja brigādes štābu, lai dotos uz staciju, leitnants Dubs sēdēja uz sola pie štaba un bija ne mazumu pārsteigts, kad Šveiks, pieņēmis stingru militāru stāju, pieteicās viņam, uzrādīja dokumentus un noraizējies apvaicājās, vai viņam nebūšot kas ziņojams virsleitnantam Lukašam.
Leitnants Dubs nebija spējīgs nekā cita pateikt kā «Abtre- ten[53]!». lūkodamies aizejošajam Sveikam nopakaļ, viņš tikai murmināja pie sevis:
— Jēzus Marija, gan tu vēl ar mani iepazīsies, gan tu iepazīsies …
Zoltaņecas stacijā bija sapulcējies viss kapteiņa Zāgnera bataljons; trūka tikai 14. rotas arjergarda, kas bija noklīdis kaut kur pie Ļvovas.
Ieradies pilsētiņā, Šveiks nokļuva pavisam jaunos apstākļos, jo no vispārīgās trauksmes varēja manīt, ka te nav tālu fronte, kur norisinās kaujas. Visur bija sastopama artilērija un vezumnieki, katrā namā bija novietoti visādu pulku kareivji, starp kuriem kā augstākā šķira staigāja valsts vācieši un aristokrātiski pacienāja austriešus ar cigaretēm no saviem bagātīgajiem krājumiem. Pie valstsvācu virtuvēm tirgus laukumā atradās pat alus mucas, no kurām kareivjiem pusdienās un vakariņās izsniedza pa krūzei alus. Ap mucām kā zaglīgi kaķi lodāja panīkušie austriešu kareivji ar netīrās, saldinātās cigoriņu suslas uzpūstiem vēderiem.
Pūlīši peisainu ebreju garos svārkos rādīja cits citam dūmu mākoņus rietumos un svaidījās ar rokām. Visur runāja, ka pie Bugas upes degot Ucižkova, Buska un Derevjani.
Bija skaidri dzirdama lielgabalu dunoņa. Klīda baumas, ka krievi no Grabovas apšaudot Kamionku—Strumilovu, ka gar visu Bugu noritot kaujas un karaspēks aizturot bēgļus, kas gribot atgriezties uz mājām otrpus Bugas.
Visur valdīja apjukums, un neviens nekā noteikta nezināja, ko dara krievi: vai tie pārgājuši uzbrukumā vai joprojām atkāpjas visā frontē.
Žandarmu patruļas vilka vienu pārbiedētu ebreju pēc otra pie pilsētiņas komandanta par nepatiesu baumu izplatīšanu. Tur nabaga ebrejus piekāva līdz asinīm un tad aiztrieca uz mājām svītrainiem dibeniem.
Šinī jūklī nu ieradās Šveiks un sāka meklēt pilsētiņā savu kaujas rotu. Jau stacijā viņam gandrīz izcēlās konflikts ar etapa komandantu. Kad Šveiks tuvojās galdam, kur kareivjiem, kas meklēja savu karaspēka daļu, izsniedza izziņas, kāds kapralis viņam uzbrēca, vai tikai viņš negribot, lai viņa kaujas rota meklējot viņu. Šveiks paskaidroja, ka gribot tikai zināt, kur šeit pilsētiņā esot novietota 91. pulka 11. kaujas rota, tāds un tāds kaujas bataljons.
— Man ļoti svarīgi zināt, kur ir 11. kaujas rota, — Šveiks piemetināja, — jo es esmu tās raitnieks.
Par nelaimi pie blakus galda sēdēja kāds štaba feldfebelis, kas pietrūkās kājās kā tīģeris un uzbļāva Sveikam:
— Sasodītā cūka, tu esi raitnieks un nezini, kur tava kaujas rota?
Šveiks nepaspēja ne atbildēt, kad štaba feldfebelis iedrāzās kancelejā un pēc mirkļa izveda no turienes resnu virsleitnantu, kas izskatījās tik cienīgs kā kādas lielas kautuves īpašnieks.
Etapa komandantūras parasti noderēja kā slazdi apkārtklīs- tošiem un dezertējušiem kareivjiem, kuri labprāt visu kara laiku būtu pavadījuši, meklējot savu daļu, slaistoties pa etapiem un stāvot garās rindās pie etapa komandantūru galdiem ar uzrakstu: «Menagegeld1 .»
Resnajam virsleitnantam ienākot, feldfebelis uzbrēca:
— Mierā! — un virsleitnants jautāja Šveikam:
— Kur tavi dokumenti?
Šveiks parādīja tos, un virsleitnants, pārliecinājies, ka Šveika maršruts no brigādes štaba uz Zoltaņecu pie savas kaujas rotas pareizs, atdeva dokumentus atpakaļ un labvēlīgi pateica kapra- lim aiz galda: — Informējiet viņu! — pēc tam kancelejas durvis atkal aizvērās.
Tiklīdz durvis aiz virsleitnanta bija aizvērušās, štaba feldfebelis sagrāba Šveiku aiz pleca un, pievedis pie ārdurvīm, sniedza viņam šādu informāciju:
— Taisies, ka pazūdi, smerdcli!
Tā nu Šveiks palika pilnīgā neziņā un sāka klejot pa ielām, meklēdams kādu paziņu no bataljona, līdz beidzot lika visu uz vienas kārts, apturēja kādu pulkvedi un vaicāja savā lauzītajā vācu valodā, vai viņš varbūt nezinot, kur varētu atrasties Šveika kaujas bataljons un rota.
— Ar mani tu vari runāt čechiski, — pulkvedis atteica,
— es arī esmu čechs. Tavs bataljons novietots tepat netālu, Kļimontovas ciemā aiz dzelzceļa, un pilsētā jūs nedrīkstat nākt, jo jūsu rotas kareivji tūliņ pēc ierašanās saplūcās tirgus laukumā ar bavariešiem.
Šveiks tūliņ taisījās ceļā uz Kļimontovu.
Pulkvedis pasauca viņu atpakaļ, iedeva viņam piecas kronas, lai viņš nopērkot cigaretes, vēlreiz laipni atvadījās un nodomāja aiziedams: «Kas par simpātisku kareivi!»
Šveiks turpināja ceļu uz ciemu. Domādams par pulkvedi, viņš atcerējās, ka Tridentā pirms piecpadsmit gadiem bija kalpojis kāds pulkvedis Habermaijers, kas arī bija laipni izturējies pret kareivjiem, līdz galu galā izrādījās, ka viņš bijis homoseksuālists, jo reiz kādā vannu iestādē pie Adižas bija gribējis pastrādāt varas darbus pie kāda kadeta-aspiranta, piedraudot tam ar «dienesta reglamentu».