Tādās drūmās domās nogrimis, Šveiks pamazām sasniedza tuvo ciemu. Te vairs nebija grūti atrast bataljona štābu, jo, kaut
gan ciems bija izstiepies garumā, tanī atradās tikai viena pieklājīga celtne — lielā tautskola, ko Galicijas zemes pārvalde bija cēlusi šinī tīri ukrainiskajā apvidū pārpoļošanas nolūkos. Kara laikā skola bija pārdzīvojusi vairākas stadijas. Te bija vairākkārt novietoti gan krievu, gan austriešu štābi, un lielo kauju laikā, kad izšķīrās Ļvovas liktenis, vingrošanas zāle bija pārvērsta operācijās zālē. Te grieza nost rokas un kājas un izdarīja galvaskausu trepanacijas.
Dārzā aiz skolas rēgojās liela, piltuvveidīga bedre, kas bija radusies, eksplodējot smagajam šāviņam. Dārza stūrī auga ražena bumbiere; vienā zarā vēl karājās pārgrieztas virves gabals. Te nesen bija pakārts vietējais pareizticīgo mācītājs, ko bija apsūdzējis vietējais skolas direktors — polis; skolotājs bija ziņojis, ka mācītājs esot kādas veckrievu organizācijās biedrs un krievu okupacijas laikā noturējis baznīcā aizlūgumu par krievu pareizticīgā cara uzvaru, kas gan nebija patiesība, jo apvainotais tanī
laikā nemaz nebija šeit, bet žults akmeņu dēļ ārstējās mazā, kara neskartā kūrortā Bochnā—Zamurovanā.
Pareizticīgo mācītāja pakāršanā bija vainojami šādi apstākļi: tautība, ticības jautājums un vista. Nelaimīgais mācītājs īsi pirms kara bija nositis savā dārzā vienu no direktora vistām, kas viņam bija izknābājusi iestādītās meloņu sēklas.
Pēc pareizticīgo mācītāja nāves viņa māja palika tukša, un jāteic, ka ikviens paņēma no mācītāja kunga mājas kādu piemiņu.
Kāds poļu zemnieciņš bija aizvilcis uz savām mājām pat vecas klavieres, kuru vāku viņš izlietoja cūku kūts durvju sa- labošanai. Daļu mēbeļu kareivji saskaldīja malkā, kā tas bija parasts, un tikai laimīga gadījuma dēļ lielais virtuves pavards ar lielisko cepeškrāsni bija palicis neskarts. Pareizticīgo mācītājs nekādā ziņā neatšķīrās no saviem katoļu koleģiem: viņš mīlēja labi paēst, un viņam patika, ja uz pavarda un ierītē atradās daudz katliņu un pannu.
Bija jau kļuvis par tradiciju, ka caurbraucējas karaspēka daļas gatavo šinī virtuvē uzturu virsniekiem. Augšā, lielajā istabā, iekārtoja kaut ko līdzīgu virsnieku klubam. Krēslus un galdus savāca no vietējiem iedzīvotājiem.
Tanī dienā kaujas bataljona virsnieki rīkoja dzīres: viņi bija sametuši naudu un nopirkuši cūku, un pavārs Juraida gatavoja viņiem īstus cūku svētkus; ap pavāru grozījās dažādi podlaižas no virsnieku kalpotāju aprindām, starp tiem galveno vietu ieņēma mantzinis, kas deva Juraidam padomus, kā sadalīt cūkas galvu, lai snuķa gabals paliktu pāri.
Visbadīgākās acis tomēr bija negausim Balunam.
Droši vien tikpat alkatīgi un kārīgi raugās cilvēkēdāji uz misionāru, kam, cepoties uz oglēm, notek tauki, izplatot patīkamu cepeša smaržu. Balunam bija apmēram tāda sajūta kā sunim, kurš velk ratiņus ar pienu un kuram garām paiet izsūtāmais zēns no desu tirgotavas, nesdams uz galvas muldu ar svaigi kūpinātām desām. No muldas pār zēna muguru nokarājas virtene desu, — vajadzētu tikai palēkties un paķert, ja vien nebūtu nolādētā uzpurņa un nejauko siksnu, kurās nožēlojamais suns iejūgts.
Aknu desas, kas pārdzīvoja savus pirmos dzimšanas mirkļus, milzīga aknu desu embrija, tas ir, pildījuma veidā, pacēlās augstā grēdā uz dēļa, smaržojot pēc pipariem, taukiem un aknām.
Juraida ar uzlocītām piedurknēm rīkojās tik svinīgi, ka varēja noderēt par modeli gleznai, kā dievs no chaosa rada zemeslodi.
Baluns nevarēja vairs izturēt un iešņukstējās. Šņuksti drīz vien pārvērtās nevaldāmās raudās.
— Ko tu mauro kā vērsis? — pavārs Juraida uzprasīja.
— Es atcerējos, kā to darīja mājās, — Baluns caur elsām atbildēja. — Es tādās reizēs soli neizgāju no virtuves un pat savam labākajam kaimiņam nenovēlēju ne kumosa, bet gribēju viens pats visu aprīt un apriju arī. Reiz es biju pārēdies ar aknu desām, asins desām un vārītu gaļu, un visi domāja, ka es pārsprāgšu, un sāka trenkāt mani ar pātagu pa pagalmu kā govi, kas uzpūsta no āboliņa. Juraidas kungs, atļaujiet man pagrābt no šā pildījuma, un tad lai mani kaut vai piesien, bet es nevaru šīs mokas izturēt.
Baluns piecēlās no sola, grīļodamies kā piedzēris tuvojās galdam un izstiepa savu ķetnu pēc desu pildījuma.
Izcēlās sīva cīņa. Klātesošajiem tikai ar pūlēm izdevās Ba- lunu savaldīt, lai viņš nepiekrīt pie pildījuma. Tomēr, kad viņu grūda ārā no virtuves, viņš savā izmisumā pamanījās iegrābt podā, kur mirka zarnas aknu desām.
Pavārs Juraida bija tik uztraukts, ka svieda bēgošajam Balunam pakaļ veselu saišķi skalu, brēkdams:
— Še sarijies spraudekļus, rīma![54]
Tikmēr visi bataljona virsnieki bija sapulcējušies un gaidīja uz virtuvē radītajiem brīnumiem. Tā kā citu dzērienu nebija, tad visi dzēra degvīnu, kas bija dzelteni krāsots ar sīpolu mizu novārījumu. Krodzinieks-ebrejs gan zvērēja, ka tas esot visīstākais franču konjaks, ko viņš mantojis no sava tēva un tas savukārt no vectēva.
— Liec aiz auss, tu vanckar, — kapteinis Zāgners viņam šinī gadījumā aizrādīja, — ja tu vēl piemetināsi, ka tavs vecvectēvs pircis šo dzērienu no kāda francūža, kas bēdzis no Maskavas, tad es likšu tevi iesēdināt aiz restēm, kamēr tavas ģimenes jaunākais loceklis nekļūs par vecāko.
Kamēr viņi pie katra malka lādēja uzņēmīgo ebreju, Šveiks jau sēdēja bataljona kancelejā, kur nebija nevienas dvēseles, izņemot brīvprātīgo Mareku, kas izmantoja bataljona atpūtas dienu Zoltaņecā, lai kā bataljona vēsturnieks aprakstītu dažas