uzvarām vainagotas kaujas, kam tuvākajā nākotnē neizbēgami jānotiek.
Pašreiz viņš gan uzmeta tikai skices un, Sveikam ienākot, tikko bija uzrakstījis: «Kad mūsu gara acu priekšā nostājas visi tie varoņi, kas piedalījās kaujā pie N. ciema, kur mūsu bataljonam blakus cīnījās viens N. pulka bataljons un otrs N. pulka bataljons, tad mums jāatzīst, ka mūsu N. bataljons tanī dienā apliecināja apbrīnojamas stratēģiskas spējas un neapšaubāmi veicināja N. divizijas uzvaru, kuras uzdevums bija nostiprināt mūsu pozīcijas N. sektorā.»
— Re nu, — Šveiks uzrunāja brīvprātīgo, — es esmu atkal klāt.
— Ļauj, lai es tevi apostu! — brīvprātīgais Mareks, redzami iepriecināts, sacīja. — Iim, tu tiešām od pēc kaut kā kriminālā.
— Tas bija tikai neliels pārpratums kā parasti, — Šveiks atbildēja, —• un ko tu dari?
— Kā redzi, — Mareks sacīja, — es iešņāpju papīrā Austrijas varonīgos glābējus, bet man kaut kur lāgā nesaskan, iznāk viens vienīgs «n»1 . Šis burts tiklab tagadnē, kā nākotnē slēpj sevī neiedomājamu nozīmi. Bez manām jau zināmajām īpašībām kapteinis Zāgners atklājis manī lielas matematiķa spējas, tāpēc man jākontrolē visi bataljona rēķini, un es esmu nācis pie slēdziena, ka bataljonam ir viens vienīgs pasivs. Bataljonam tikai atliek gaidīt, kad varēs sabalansēt savu budžetu uz krievu kreditoru rēķina, jo tiklab pēc sakāves, kā pēc uzvaras notiek visvairāk zādzību. Galu galā tam nav nozīmes. Kaut arī mūs iznīcinātu līdz pēdējam cilvēkam, te ir dokumenti par mūsu uzvaru, jo es kā bataljona vēsturnieks esmu atļāvies uzrakstīt sekojošo: «Sākas jauns pavērsiens pret ienaidnieku, kas jau bija iedomājies, ka uzvara viņa pusē. Mūsu karavīru uzbrukums un durkļu cīņa bija viena mirkļa darbs. Ienaidnieks izmisumā atkāpjas, metas pats savos ierakumos, kur viņu dur bez žēlastības, tāpēc viņam steigā jāatstāj ierakumi un jāpamet mūsu rokās ievainoti un neievainoti gūstekņi. Tas ir viens no svinīgākajiem mirkļiem. Kas to pārdzīvo, tas sūta ar lcaralauka pastu atklātni uz mājām: «Pamatīga pirts, dārgā sieva! Esmu vesels. Vai mūsu puiškanu atņēmi no krūts? Tikai nemāci viņam sacīt svešiem cilvēkiem «tētis», jo tas man sagādātu sirdēstus.»
1 Vārdu spēle: «enon» čechu valoda ir divas nozīmes — 1) burts N, 2) nekas.
Pēc tam cenzūra izsvītro vārdus: «Pamatīga pirts», jo nav saprotams, kurš kuru pēris, un izteiksmes neskaidrības pēc iespējamas dažādas kombinācijās.
— Galvenais vienmēr ir skaidri izsacīties, — Šveiks piemetināja. — Kad Prāgā 1912. gadā sv. Ignacija baznīcā bija saradušies misionāri, tad viens no viņiem svētrunā sacīja, ka viņš gan neviena debesīs nesatikšot. Šinī vakara dievkalpojumā bija arī kāds skārdnieks Kuličoks, kas pēc tam restorānā stāstīja, ka misionārs laikam būšot visādas lietas pastrādājis, ja jau viņš baznīcā atklātā grēksūdzē atzīstoties, ka neviena nesatikšot debesīs, un kāpēc gan tādus cilvēkus laižot kancelē. Runāt vienmēr vajag skaidri un saprotami, nevis uzdot visādas mīklas. «Brejškā» reiz strādāja kāds pagrabmeistars, un tam bija paradums neiet pēc darba mājās, kad viņš bija sliktā omā, bet uzkavēties kādā nakts kafejnīcā, sadzert ar svešiem apmeklētājiem un dzerot daudzināt: «Mēs uz jums un jūs uz mums . . .» Par to reiz kāds solids kungs no Iglavas viņam tik solidi iekrāva pa muti, ka kafejnīcas īpašnieks, otrā rītā slaucīdams ārā viņa zobus, pasauca savu meitu, kas jau apmeklēja tautskolas piekto klasi, un uzprasīja tai, cik pieaugušam cilvēkam mutē zobu. Kad viņa to nezināja, viņš tai arī izsita divus zobus, bet trešajā dienā pagrabmeistars atsūtīja viņam vēstuli, atvainodamies par sagādātajām nepatikšanām, un paskaidroja, ka nav gribējis neko rupju sacīt, bet viņu vienmēr pārprotot. Patiesībā viņš gribējis teikt: «Mēs nedusmosimies uz jums un jūs uz mums.» Kas runā divdomības, tam iepriekš labi jāapdomājas. Atklāts cilvēks, kurš runā visu, kas tam uz mēles, reti dabū ko tādu baudīt un, ja viņš arī vienu otru reizi iepļaukāts, tad uzmanās un tur sabiedrībā savas slūžas ciet. Tiesa, tādu cilvēku uzskata par slīpētu un rūdītu blēdi un tāpēc viņu iekausta, bet tas attīsta viņā apdomību un savaldīšanos, jo viņam jāsaprot, ka viņš ir viens pret daudziem, kas jūtas apvainoti, un, ja viņš sāks ar visiem plūkties, tad saņems dubultporciju. Nuslē dzīvoja kāds Haubera kungs, un tam viens aiz pārskatīšanās bija iegrūdis nazi mugurā, kad viņš svētdien atgriezās pa Kundratices šoseju no pastaigas līdz Bartuneka dzirnavām. Tā viņš arī pārnācis mājās ar nazi mugurā, un sieva, palīdzēdama viņam atģērbties, glīti izvilkusi šo nazi no muguras un vēlāk griezusi pusdienām gaļu, jo nazis bijis no Zolingenas tērauda un labi iztrīts, bet viņai mājās visi naži bijuši truli. Tad viņai iegribējies dabūt veselu gārni turu šādu nažu, un viņa sūtījusi vīru katru svētdienu
pastaigāties pa Kundratici, bet tas atkal bijis tik neuzņēmīgs, ka nekur citur nav gājis, tikai Nuslē uz «Banzetu», jo, kad viņš tur sēdējis virtuvē, tad bijis drošs, ka drīzāk saimnieks viņu izsviedīs pa durvīm, nekā aiztiks kāds cits.
— Tu nemaz neesi pārvērties, — brīvprātīgais sacīja.
— Protams, ne, — Šveiks atbildēja, — man taču nebija laika. Mani pat gribēja nošaut, bet tas vēl nebūtu pats Jaunākais. Galvenais, ka kopš divpadsmitā es nekur neesmu saņēmis algu.
— Pie mums tu ari to nedabūsi, jo mēs dodamies uz Sokalu un algu izmaksās pēc kaujas. Mums jāievēro taupība. Pieņemsim, ka visi tie prieki vilksies divas nedēļas, tad ietaupījums uz katru kritušu kareivi kopā ar piemaksām sastādīs 24 kronas 72 hellerus.
— Un kas jums vēl no jauna?
— Vispirms, mēs esam pazaudējuši savu arjergardu, otrkārt, virsniekiem mācītāja mājā gatavo cūku svētkus, bet kareivji klaiņo pa ciemu un piekopj dažādas netikumības ar vietējiem sieviešu kārtas iedzīvotājiem. Šorīt kādu jūsu rotas kareivi piesēja pie staba, jo viņš bija līdis pakaļ septiņdesmit- gadīgai vecenei uz kūtsaugšas. Šis cilvēks ir nevainīgs, jo šodienas pavēlē nebija sacīts, līdz cik gadiem tas atļauts.