— Es arī tā domāju, ka šis cilvēks nevainīgs, — Šveiks piekrita, — jo, kad tāds vecs sievišķis lien pa kāpnēm augšā, tad viņas ģīmis nav redzams. Taisni tāds gadījums bija arī manevros pie Taboras. Viens mūsu vads bija novietots traktierī, tur kāds sievišķis berza priekšnamā grīdu, un kāds no mūsējiem, Hramosta, tūliņ taisījās viņai klāt un — kā lai to saka? — pataustīja viņai svārkus. Svārki viņai bija augsti uzsprausti, un, kad viņš pataustījis, viņa likusies, it kā nekas nebūtu noticis. Sis patausta otrreiz, trešo reizi, — viņa neliekas ne zinis. Tad viņš nolēmis pāriet pie darbiem, bet šī tikai mierīgi berzusi grīdu un pēc tam pagriezusies pret viņu ar seju un sacījusi: «Apvedu gan tevi ap stūri, kareivīt.» Izrādījies, ka viņai jau septiņdesmit gadu, un viņa izstāstījusi to pa visu ciemu .. . Bet tagad atļaujiet jums vaicāt, vai manā prombūtnē jūs neiesē- dināja!
— Neradās nekāda izdevība, — Mareks atvainojās, — toties par tevi man jāsaka, ka bataljons izdevis pavēli tevi arestēt.
— Tie ir sīkumi, — Šveiks atbildēja, — tā ir pareiza rīcība, bataljonam bija tas jādara un jādod pavēle mani arestēt, tas bija viņa pienākums, ja jau par mani tik ilgi nekas nebija zināms. No bataljona puses tā nav nekāda pārsteidzība. Tātad tu saki, ka visi virsnieki mācītāja mājā svin cūku bēres? Tad man jāiet pieteikties, ka esmu atkal te, obrlajtnants Lukaša kungs būs jau krietni vien noraizējies manis dēļ.
Un Šveiks stingriem kareivja soļiem devās uz mācītāja māju, dziedādams:
Pabrīnies nu vien par mani, Manu sirdspuķīti Pabrīnies nu vien par mani, Kādu kungu izdevies No manis iztaisīt…
«
Viņš kāpa augšup otrajā stāvā, kur skanēja virsnieku balsis.
Virsnieki runāja par visu, kas gadījās uz mēles, bet pašreiz sarunu temats bija brigāde un nekārtības tās štābā. Arī brigādes adjutants meta savu akmeni uz brigādi, sacīdams:
— Mēs taču telegrafējām par Šveiku, bet Šveiks . ..
— Hier! — Šveiks iesaucās aiz pusviru durvīm un ienācis atkārtoja: — Hier! Melde gehorsamst, Infanterist Schwejk, Kompanieordonnanz elfter Marschkompanie![55]
Ieraudzījis kapteiņa Zāgnera un virsleitnanta Lukaša pārsteigtās sejas, kurās atspoguļojās kluss izmisums, Šveiks negaidīja vairs nekādus jautājumus, bet izsaucās:
Padevīgi ziņoju, ka mani gribēja nošaut, jo es esot nodevis mūsu kungu un ķeizaru!
— Kristus dēļ, ko jūs runājat, Šveik? — nobālušais virsleitnants Lukašs izmisis iekliedzās.
— Padevīgi ziņoju, tas notika tā, obrlajtnanta kungs .. . Un Šveiks attēloja visos sīkumos, kas viņam atgadījies. Virsnieki raudzījās viņā, izbolījuši acis, kamēr viņš stāstīja sīki un pamatīgi, neaizmirsdams piemetināt, ka tanī dīķmalā, kur viņu nelaime piemeklējusi, augušas neaizmirstules. Kad viņš nosauca visus tatarus, ar ko savā svētceļojumā bija iepazinies, piemēram, Hallimulabalibeju, pievienojot vēl dažus paš- izgudrotus vārdus, kā Valivolavaliveju, Malimulamalimeju, virsleitnants Lukašs vairs neizturēja:
Kad es jums gāzīšu, ragulops! Stāstiet īsāk, bet sakarīgi!
Un Šveiks turpināja ar savu parasto konsekvenci: kā viņš nonācis tiesā pie ģeneraļa un majora, pie kam piemetināja, ka ģenerālis ar kreiso aci šķielējis, bet majoram bijis pliks pauris.
— Un pats liels bļauris, — viņš atskaņu labad piebilda.
Divpadsmitās rotas komandieris Cimmermanis svieda Švei-
kam ar krūzi, no kuras bija dzēris ebreja stipro degvīnu.
Šveiks turpināja gluži mierīgi, kā viņš saņēmis garīgo iepriecinājumu un kā majors nogulējis līdz rītam viņa apkampienos. Tad viņš spīdoši aizstāvēja brigādi, kur viņu bija nosūtījuši, kad bataljons pieprasījis izdot viņu kā noklīdušu. Beidzot, nolicis kapteinim Zāgneram priekšā savus dokumentus, kas apliecināja, ka augstā brigādes instance netur viņu ne mazākajās aizdomās, piezīmēja:
— Atļaujos padevīgi paziņot, ka lajtnants Duba kungs atrodas brigādē ar smadzeņu satricinājumu un sūta visiem sveicienus. Lūdzu izsniegt algu un tabakas devu!
Kapteinis Zāgners un virsleitnants Lūkass apmainījās jautājošiem skatieniem, bet šinī mirklī atvērās durvis un istabā ienesa lielā toveri kūpošu gaļas viru.
Tas bija gaidāmo prieku sākums.
— Sasodītais diedelniek, — kapteinis Zāgners, kuram ienestais mielasts bija radījis labu omu, sacīja Sveikam, — jūs glāba vienīgi šīs cūku bēres.
- Šveik, — virsleitnants Lukašs piebilda, — ja jums vēl kas atgadīsies, tad tas labi nebeigsies.
Padevīgi ziņoju, ka labi beigties nekas nevar, — Šveiks atbildēja. — Ja cilvēks ir karadienestā, tad viņam jāzina . . .
Pazūdiet!»— kapteinis Zāgners, uzbrēca.
Šveiks pazuda un devās lejā uz virtuvi, kur satriektais Baluns bija atkal ieradies un lūdzās, lai atļaujot apkalpot virsleitnantu Lukašu pie pusdienu galda.
Šveiks ienāca virtuvē, kad polemika starp Balunu un Juraidu tikko sākās.
Juraida lietoja diezgan nesaprotamus izteicienus.
— Tu esi nepierīdināma radība, — viņš sacīja Balunam,
tu rīsi līdz sviedriem vaiga, un, ja es tev dotu aknu desas uznest augšā, tu par tām pārdotu savu dvēseli sātanam.
Virtuve tagad izskatījās citāda. Bataljona un rotu mantziņi mielojās pēc dienesta pakāpēm saskaņā ar Juraidas izstrādātu plānu. Bataljona rakstveži, rotu telefonisti un daži apakšvirsnieki kāri ēda no sarūsējušās mazgājamās bļodas ar karstu ūdeni atšķaidīto viru, lai nepaliktu galīgi tukšā.
Nazdar! — mantzinis Vaneks uzsauca Sveikam, grauzdams cūkas kāju. — Pirms kāda brītiņa te ieradās mūsu brīvprātīgais Mareks un paziņoja, ka jūs atkal esat klāt un vēl jaunā formas tērpā. Ar to jūs man esat ievārījis jaukas ziepes. Mareks nobiedēja mani, ka tagad man sāksies norēķināšanās ar brigādi. .Jūsu drēbes atrada dīķmalā, un bataljona kanceleja par to paziņoja brigādei. Man ir pierakstīts, ka jūs esat noslīcis peldoties. Jūs tātad pilnīgi varējāt neatgriezties un ietaupīt mums nepatikšanas divu formas tērpu komplektu dēļ. Jums nav ne jausmas, ko jūs esat bataljonam ievārījis. Katra jūsu āmunicijas daļa atrodas sarakstā. Tā atrodas ir manā, ir rotas mantu sarakstā kā pieaugums. Rotai ir par vienu pilnu komplektu vairāk. Par to es jau ziņoju bataljonam. Un tagad mēs saņemam ziņojumu no brigādes, ka jums tur izsnieguši jaunu komplektu. Un, tā kā bataljons savā amunicijas sarakstā uzrādījis pieaugumu par vienu pilnu komplektu, — es jau zinu, tas ož pēc revīzijas. Kad runa par sīkumiem, tad noteikti atskries kāds no intendanturas. Jā, kad pazūd divi tūkstoši pāru zābaku, tad neviens neliekas ne zinis . ..