Bet, ja pazūd viens formas tērps, — Vaneks traģiski noteica, sūkdams smadzenes no kaula, kas viņam bija pagadījies rokā, un urbinādams paliekas ar sērkociņu, ko viņš lietoja zobu bakstīkļa vietā, — tāda nieka dēļ noteikti ieradīsies inspekcija. Kad es biju Karpatos, tad arī atbrauca inspekcija, jo mēs nebijām izpildījuši pavēli novilkt nosalušiem kareivjiem zābakus bez bojāšanas. Vilkt jau mēs vilkām, bet diviem tie pārplīsa un trešajam jau pirms nāves bija saplīsuši. Nu, un ķeza gatava. No intendanturas atbrauca kā^ pulkvedis, un, ja viņš tūliņ pēc atbraukšanas nebūtu dabūjis krievu lodi galvā un novēlies ielejā, tad es nezinu, kā tas viss būtu beidzies.
— Vai viņam ari novilka zābakus? — Šveiks ieinteresēts jautāja.
Novilka gan, — Vaneks grūtsirdīgi atbildēja, — tikai neviens nezināja, kas to izdarījis, tāpēc mums neizdevās šos pulkveža zābakus sarakstā uzņemt.
Pavārs Juraida atgriezās no augšstāva, un viņa pirmais skatiens krita uz nošļukušo Balunu, kas bēdīgs un satriekts sēdēja uz sola pie krāsns un galīgā izmisumā raudzījās uz savu ierāvušos vēderu.
— Tu laikam piederi pie hesichastu sektas[56], — mācītais pavārs līdzjūtīgi noteica, — tie arī augu dienu raudzījušies uz savu nabu, kamēr viņiem licies, ka tā sāk izstarot svētu spožumu. Tad viņi bijuši pārliecināti, ka sasnieguši trešo pilnības pakāpi.
Juraida iebāza roku ierītē un izņēma vienu asins desu.
— Rij, Balun, — viņš laipni sacīja, — rij, pierijies, kamēr sprāgsti, aizrijies, rīma!
Balunam saskrēja asaras acīs.
— Mājās, kad mēs kāvām cūku, — viņš raudulīgi paskaidroja, aprīdams nelielo desu, — es vispirms noēdu kārtīgu gabalu vārītas gaļas, visu snuķi, sirdi, ausi, gabalu aknu, nieres, liesu, gabalu ribu, mēli un tad .. .
Un viņš klusā balsī piemetināja, kā pasaku stāstot:
— Un tad bija kārta aknu desām, sešiem gabaliem, desmit gabaliem un resnām asins desām ar grūbām un sausiņiem, tā ka nemaz nezini, kuras vispirms ēst, tās ar grūbām vai tās ar sausiņiem. Viss vai kūst uz mēles, viss smaržo, un cilvēks tik ēd un ēd.
— Tāpēc es domāju, — Baluns turpināja pļāpāt, — ka lodes mani varbūt taupīs, bet nobeigs bads, un es nekad savā mūžā vairs neredzēšu tādas desu bļodas kā mājās. Galerts — tas xnan diezin kā nepatika, jo tas ir drebulīgs un tam maz sāta. Sieva — tā atkal mira vai nost galerta dēļ, un es viņai nenovēlēju galertam pat gabaliņu auss, jo gribēju viens pats apēst visu, kas man labāk garšoja. Es nepratu gan to visu cienīt, tos gardumus, to pārpilnību, un sievastēvu, kas bija manā maizē, es pat apšmaucu ar vienu cūku — nokāvu un apēdu, un viņam ne kumosiņa neaizsūtīju, nabaga vecim, jo man bija žēl. Viņš man arī pareģoja, ka es nomiršot badā . ..
— Kas var notikt vēl šinī gadā, — piebilda Šveiks, kam šodien neviļus atskaņas vien nāca pār lūpām.
Pavāram Juraidam bija jau pārgājusi pēkšņā līdzjūtība pret
Balunu, jo pēdējais aši pievērsās pavardam, izvilka no kabatas maizi uti mēģināja iemērkt visu riku mērcē, kas čurkstēja lielā pannā visapkārt milzīgam cūkas cepetim.
Juraida iesita viņam pa roku, tā ka maizes rika iekrita mērcē kā peldētājs, kas peldētavā lec no tramplina upē.
Tad Juraida saķēra Balunu un izgrūda pa durvīm ārā, iekām tas vēl paspēja izvilkt gardo kumosu no pannas.
Pārsteigtais Baluns vēl redzēja pa logu, ka Juraida izzvejoja ar dakšiņu mērces piesātināto maizes riku, pievienoja tai no cepeša virsas nogrieztu gaļas šķēli un pasniedza Sveikam, piebilstot^
— Ēdiet, mans pieticīgais draugs!
— Svētā jaunava, — Baluns nogaudās aiz loga, — pagalam mana maize. — Un, ar garajām rokām plātīdamies, viņš devās meklēt citur kaut ko ēdamu.
Sveiks, notiesādams Juraidas bagātīgo dāvanu, ierunājās pilnu muti:
— Es tiešām esmu priecīgs, ka atrodos starp savējiem. Mani tas ļoti sāpinātu, ja es nevarētu vairs sniegt rotai savus vērtīgos pakalpojumus. — Viņš noslaucīja sev no zoda mērces pilienus un taukus un turpināja: — Diezin, diezin ko jūs te bez manis būtu iesākuši, ja mani būtu kaut kur aizturējuši un karš ieilgtu vēl uz pāris gadiem.
Kā jūs domājat, Šveik, vai karš ilgi vilksies? — mantzinis Vaneks ieinteresēts vnicāja.
— Piecpadsmit gadu, — Sveiks atbildēja. — Tas tak saprotams, jo, ja reiz jau bija Trīsdesmit gadu karš, tad tagad mēs esam uz pusi gudrāki, tātad trīsdesmit, dalīts ar divi, — piecpadsmit.
— Mūsu kapteiņa kalpotājs stāstīja, — Juraida iejaucās, —■ ka viņš dzirdējis, it ka mēs, tiklīdz sasniegšot Galicijas robežas, tā vairs tālāk neiešot, jo krievi sākšot miera sarunas.
Tad jau nebūtu vērts nemaz karot, — Sveiks uzsvērti noteica. — Ja jaņ karš, tad karš. Es noteikti agrāk par mieru nerunātu, iekām mēs nebūtu Maskavā un Petrogradā. Kāda nozīme maitāt gaisu ap robežām, ja jau mums ir pasaules karš. Ņemsim, piemēram, zviedrus Trīsdesmit gadu kara laikā. Kāds gaisa gabals tiem bija jānāk, un viņi tomēr nokļuva līdz Vācu Brodam un Ļipņikam un pameta tur tādu piemiņu, ka traktieros pēc pusnakts vēl šo baltu dienu runā zviedriski, tā ka cits citu nesaprot. Vai atkal prūši, tie mums arī nebija kaimiņos, bet tagad pēc viņiem Ļipņikos prūšu vairāk, neka vajag. Viņi nogājuši pat līdz Jedouchovai un Amerikai un atkal atpakaļ.