— Starp citu, — pārtrauca Juraida, kuram cūku "bēres bija galīgi laupījušas līdzsvaru un samulsinājušas smadzenes, — visi cilvēki ir cēlušies no šķaunačiem. Ņemsim Darvina attīstības teoriju, draugi…
Viņa turpmākos prātojumus pārtrauca brīvprātīgā Mareka ierašanās.
— Glābjas, kas var! — Mareks sauca. — Leitnants Dubs nupat ieradās bataljona stabā un atveda līdz apcūkojušos kadetu Bīgleru.
— Ar viņu nav vairs labi, — Mareks turpināja savu informāciju, — tikko abi izrāpās no automobiļa, tā Dubs iedrāzās kancelejā. Jūs zināt, ka es, no šejienes aiziedams, biju nolēmis mazliet nošņākties. Es izstiepos kancelejā uz sola un patlaban taisījos iemigt, kad viņš man uzskrēja virsū. Kadets Biglers iebrēcās: «Habt acht!»[57] — leitnants dubs uzcēla mani un laida vaļā: «Re nu, ko, ka es jūs pārsteidzu kancelejā pie jūsu pienākumu nepildīšanas! Gulēt var tikai pēc vakara jundas.» Biglers savukārt papildināja: «Saskaņā ar kazarmu kārtības noteikumu 16. nodaļas 9. paragrafu.» Tad leitnants Dubs uzsita ar dūri uz galda un uzkliedza: «Jūs te bataljonā laikam gribējāt no manis tikt vaļā, bet neceriet velti, tas nebija smadzeņu satricinājums, mans galvaskauss var daudz ko izturēt.» Kadets Bīglers tikmēr šķirstīja papīrus un ska]i nolasīja: «Divīzijas pavēle Nr. 280!» Leitnants iedomājās, ka Bīglers zobojās par viņa pēdējo teikumu, ka viņa galvaskauss daudz varot izturēt, un sāka Bīgleram pārmest necienīgu un izaicinošu izturēšanos pret vecāku virsnieku, un patlaban viņš ved Bīgleru pie kapteiņa, lai tam viņu apsūdzētu.
Pēc brītiņa abi pieminētie ienāca virtuvē, caur kuru bija jāiet, lai nokļūtu augšstāvā, kur sēdēja virsnieki un kur tumīgais apakšleitnants Malijs pēc cepeša dziedāja āriju no «Tra- viatas», atraugādamies pēc kāpostiem un taukajām pusdienām.
Leitnantam Dubam ienākot, Sveiks iesaucās:
— Habt acht, visiem piecelties!
Leitnants Dubs pienāca Sveikam cieši klāt un iebrēca taisni sejā:
— Priecājies nu, tagad tev būs beigas! Es tevi likšu izbāzt 91. pulka vajadzībām.
— Kā pavēlat, lajtnanta kungs, — Sveiks salutēja, — es reiz lasīju, padevīgi ziņoju, ka bijusi liela kauja, kurā kritis zviedru karalis kopā ar savu uzticamo zirgu. Abus līķus nogādājuši uz Zviedriju, un tagad tie abi izbāzti atrodas Stokholmas muzejā.
Kur tu tādas ziņas dabūji, muldoņa? — leitnants Dubs uzkliedza.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, no sava brāļa, — viņš ir ģimnāzijās skolotājs.
Leitnants Dubs apgriezās, nospļāvās un stūma kadetu Bīgleru sev pa priekšu uz ēdamistabas pusi. Bet viņš nevarēja noturēties, vēlreiz durvīs neatgriezies, un nepielūdzamā stingrībā kā Romas Cezars, kas cirkā izšķir ievainota gladiatora likteni, izdarīja kustību ar labās rokas īkšķi un uzbrēca Sveikam:
— īkšķus uz leju!
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks nokliedza viņam nopakaļ, — ka es jau tos noliecu uz leju!
<c
Kadets Bīglers bija vārgs kā muša. Pa šo laiku viņš bija paguvis iziet cauri vairākiem koleras punktiem un pēc visām manipulācijām, ko ar viņu izdarīja kā ar koleras baciļu iznēsātāju, varēja ar pilnām tiesībām netīšām un nepārtraukti taisīt biksēs. Beidzot kādā novērošanas punktā viņš nokļuva speciālistā rokās, kurš neatrada viņa izkārnījumos koleras baciļus, nostiprināja viņa iekšas ar taninu kā kurpnieks saplīsušus zābakus ār stiepli un nosūtīja uz tuvāko etapa komandantūru, atestējot kadetu Bīgleru, kas līdzinājās sveces liesmiņai vējā, par «frontdiensttauglich»[58].
Tas bija tā saucamais sirdscilvēks.
Kad kadets Bīglers viņam aizrādīja, ka jūtoties ļoti vārgs, ārsts smīnot atbildēja:
— Nu, zelta medaļu par drošsirdību jūs panest varēsiet. Jūs taču labprātīgi pieteicāties karā.
Tā nu kadets Bīglers devās iegūt zelta medaļu.
Viņa norūdītās iekšas neizvirda vairs nekādu šķidrumu viņa biksēs, bet tieksme to darīt joprojām radās bieži, tāpēc ceļš no pēdējās etapa komandantūras līdz brigādes stabam, kur viņš satika leitnantu Dubu, bija īstenībā manifestācijās gājiens pa visām iespējamām atejām. Dažreiz viņš nokavēja vilcienu, jo sēdēja stacijas atejā tik ilgi, līdz vilciens aizgāja, dažreiz atkal nepaspēja izkāpt, jo sēdēja vilciena atejā.
Taču par spīti visiem klozetiem, kas stājās viņam ceļā, kadets Bīglers tomēr tuvojās brigādei.
Leitnantam Dubam toreiz bija vēl dažas dienas jāpaliek brigādes ārstu uzraudzībā, bet todien, kad. Sveiks brauca uz bataljonu, staba ārsts pieņēma par leitnantu Dubu citu lēmumu. Ārsts tikko bija uzzinājis, ka pēcpusdienā 91. pulka apmetnes virzienā brauc sanitarauto.
Viņš ļoti priecājas, ka atbrīvosies no leitnanta Duba, kas savus apgalvojumus pastāvīgi pastiprināja ar vārdiem: «Par to jau es priekš kara tiku runājis ar apriņķa priekšnieka kungu.»
«Tu nu ar savu apriņķa priekšnieka kungu vari man kaut ko atslaucīt,» staba ārsts nodomāja un pateicās gadījumam, ka sanitarauto ce]š veda nejauši uz Kamionku—Strumilovu caur Zoltaņecu.
Sveiks brigādē kadetu Bīgleru nedabūja redzēt, jo tas jau atkal vairāk nekā divas stundas sēdēja brigādes virsniekiem paredzētā klozetā.
Var droši apgalvot, ka kadets Bīglers tamlīdzīgās vietās nekad veltīgi nešķieda laiku, jo viņš tur pārcilāja atmiņā uzvarošās Austroungārijas armijas slavenās kaujas, sākot ar kauju pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī, beidzot ar kauju pie Sara ievas 1878. gada 19. augustā.