Kamēr viņš tā neskaitāmas reizes raustīja klozeta auklu un ūdens šalkdams plūda podā, viņš, acis aizvēris, iztēlojās kaujas troksni, artilērijas uzbrukumu un lielgabalu dārdus.
Leitnanta Duba un kadeta Biglera satikšanās nebija visai patīkama ne vienam, ne otram un neapšaubāmi bija par iemeslu viņu vēlākajām nelāgajām attieksmēm tiklab dienestā, kā ārpus tā.
Proti, kad leitnants Dubs jau ceturto reizi bija veltīgi izmēģinājies atdarīt klozeta durvis, viņš sašutis uzkliedza:
— Kas tur ir?
— Kadets Bīglers, 11. kaujas rota, N. bataljons, 91. pulks,— skanēja lepna atbilde.
— Te ir leitnants Dubs no tās pašas rotas, — stādījās priekšā konkurents aiz durvīm.
— Tūliņ būšu gatavs, leitnantā kungs!
- Gaidu!
Leitnants Dubs nepacietīgi raudzījās pulkstenī. Neviens neticēs, cik daudz enerģijas un izturības vajag, lai šādā situācijā nogaidītu vēl piecpadsmit minūtes durvju priekšā, tad vēl piecas un vēlreiz piecas, pie kam vienīgā atbilde uz dauzīšanos, bungošanu un rībināšanu skan:
— Tūliņ būšu gatavs, leitnanta kungs!
Leitnantu Dubu sāka kratīt drudzis, sevišķi, kad pēc cerību pilnās papīra čaukstoņas pagāja atkal septiņas minūtes un durvis joprojām palika neatvērtas.
Kadets Bīglers turklāt vēl bija tik taktisks, ka nelaida vairs nepārtraukti ūdeni.
Leitnants Dubs, viegla drudža kratīts, sāka pārdomāt, vai neiesniegt sūdzību brigādes komandantam, kas. varbūt pavēlēs uzlauzt durvis un izmest ārā kadetu Bīgleru. Viņam ienāca arī prātā, ka šādu izturēšanos var uzskatīt par subordinacijas pārkāpšanu.
Leitnantam Dubam turpmāko piecu minušu laikā kļuva skaidrs, ka viņam aiz šīm durvīm nav vairs ko meklēt un ka zināmā vajadzība kaut kā pārgājusi. Tomēr viņš nezin kāda principa dēļ palika stāvam un spārdīja durvis joprojām, saņemdams to pašu atbildi:
— In einer Minūte fertig, Herr LeutnantP
Beidzot kļuva dzirdama ūdens šalkšana, un pēc mirkļa abi sastapās aci pret aci.
— Kadet Bīgler, — leitnants Dubs paceltā balsī uzbrēca, — nedomājiet, ka es te atrodos tanī pašā nolūkā kā jūs. Es atnācu tādēļ, ka jūs, ierazdamies stabā, nepieteicāties man. Vai jūs noteikumus nezināt? Vai jūs saprotat, kam esat devis priekšroku?
Kadets Bīglers brītiņu pameklējās savā atmiņā, vai viņš tiešām nebūtu ko izdarījis, kas runātu pretī disciplīnai un noteikumiem par zemāko un augstāko virsnieku savstarpējām attieksmēm.
Viņa apziņā šinī novadā bija milzīgi robi un tukšumi.
Skolā neviens nebija viņu mācījis, kā šādā gadījumā zemākam virsniekam jāizturas pret augstāku: vai pārtraukt savu dabisko vajadzību kārtošanu un izskriet no klozeta, ar vienu roku pieturot bikses, ar otru salutējot?
— Atbildiet taču, kadet Bīgler! — leitnants Dubs uzstāja.
Un tad kadetam Bīgleram ienāca prātā gluži vienkārša atbilde, kas visu noskaidroja:
Leitnanta kungs, ierodoties brigādes štābā, es nezināju, ka jūs te esat. Kad es nokārtoju kancelejā savas darīšanas, tad tūliņ devos uz ateju, kur paliku, kamēr jūs te ieradāties.
Un svinīgā balsī piemetināja:
Kadets Bīglers padevīgi pieteicas leitnantam Duba kungam.
— Jūs redzat, ka tie nav vis sīkumi, — leitnants Dubs pārmetoši aizrādīja, — manuprāt, tiklīdz jūs ieradāties brigādes štābā, jums tūliņ vajadzēja apvaicāties kancelejā, vai te gadījumā nav kāds virsnieks no jūsu bataljona, no jūsu rotas. Par jūsu izturēšanos mes izlemsim bataljonā. Es braucu uz turieni automobilī, un jūs brauksiet man līdz. Nekādus «bet»!
Kadets Bīglers gan iebilda, ka brigādes kancelejā viņam izsnieguši literu braucienam pa dzelzceļu, kas esot piemērotāks pārvietošanās veids, ņemot vērā viņa barības izvadkanala stāvokli. Katrs bērns zina, ka auto nav tādām lietām piemērots. Iekām nobrauks 180 km, bikses krietni vien dabūs ciest.
Velns zina, kā tas gadījās, bet kratīšanās automobilī sākumā neietekmēja kadetu Bīgleru itin nemaz.
Leitnants Dubs bija galīgi izmisis, ka viņam neizdevās realizēt savu atriebības plānu.
Izbraucot viņš bija pie sevis nodomājis: «Pagaidi tikai, kadet Bīgler! Nedomā, ka es likšu apturēt mašīnu, ja tev uznāks vajadzība.»
Šinī garā viņš arī ievadīja patīkamu sarunu, cik nu tas bija iespējams, mašīnai ātri braucot, ka militāriem auto, kuru maršruts precīzi aprēķināts, jātaupa benzins un tie nedrīkst nekur apstāties.
Kadets Bīglers pilnīgi dibināti iebilda, ka auto benzinu nemaz nepatērē, ja tiek apturēts, jo šoferis izslēdz motoru.
— Ja auto grib nosacītā laikā sasniegt savu galamērķi, — leitnants Dubs nesatricināmā mierā turpināja, — tad tas nedrīkst nekur apstāties.
No kadeta Bīglera puses nesekoja nekāda atbilde.
Tā viņi traucās uz priekšu kādu ceturtdaļstundu, līdz leitnants Dubs piepeši manīja, ka ar viņa vēderu nav vairs labi un ka derētu apturēt mašīnu, izkāpt un nolaistām biksēm meklēt lielceļa grāvī atvieglojumu.
Viņš turējās kā varonis līdz 126. kilometram, tad parāva šoferim enerģiski aiz šineļa un iebrēca ausī:
— Halt![59]
Kadet Bīgler, — leitnants Dubs žēlīgi aizrādīja, no automobiļa aši ielēkdams lielceļa grāvī, — tagad jums arī ir izdevība.
Pateicos, — kadets Bīglers atbildēja, — es negribu veltīgi aizturēt mašīnu. .
Un kadets Bīglers, kuram arī tuvojās pēdējā robeža, sevī apņēmās, ka labāk izdarīs visu biksēs nekā palaidīs garām lielisko izdevību izāzēt leitnantu Dubu.