Leitnants Dubs lika vēl divas reizes pieturēt, iekām viņi sasniedza Zoltaņecu, un pēdējā pieturā sirdīgi teica Bīgleram:
— Man pusdienā pasniedza ceptu šķiņķi poļu mērcē. Es
sūtīšu no bataljona telegrāfisku sūdzību brigādes štabam. Bojāti skābie kāposti un ēšanai nederīga cūkgaļa! Pavāru bezkaunība pārsniedz jebkuras robežas. Kas mani vēl nepazīst, tas reiz mācīsies mani pazīt.
—- Feldmaršals Nostics-Rīneks, mūsu rezerves kavalerijas lepnums, — kadets Bīglers atbildēja, — izdevis brošuru ar virsrakstu: «Was schadet dem Magen im Kriege»1 , kurā viņš ieteic atturēties no cūkgaļas kara laika grūtībās un likstās. Pārgājienos jebkura pārmērība kaitīga.
Leitnants Dubs sākumā neatbildēja, tikai nodomāja: «Gan Cs tās gudrības no tevis izdzīšu, smurguli.» Tomēr, vēlāk apdomājies, viņš griezās pie kadeta Bīglera ar gluži muļķīgu jautājumu:
— Tātad jūs domājat, kadet Bīgler, ka virsnieks, kam jūs savas dienesta pakāpes dēļ skaitaties par apakšnieku, nododas
' Kas kaitīgs kuņģim kara laika (vac.).
pārmērībām? Jūs varbūt, kadet Bīgler, gribat sacīt, ka es esmu pārēdies? Pateicos jums par šādu rupjību! Varat būt pārliecināts, ka es jums parādā nepalikšu. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, kad jūs ar mani iepazīsieties, tad jūs vēl atcerēsieties leitnantu Dubu.
Pēdējos vārdus runājot, viņš gandrīz nokoda mēli, jo auto drāzās pāri bedrei.
Kadets Bīglers atkal klusēja. Tas leitnantu Dubu tā sakaitināja, ka viņš rupji uzprasīja:
— Klausieties, kadet Bīgler, man liekas, jus esat mācījies, ka uz priekšnieka jautājumiem jāatbild.
— Tiešām, tāds noteikums pastāv, — kadets Bīglers piekrita. — Tikai vispirms nepieciešams iztirzāt mūsu savstarpējās attiecības. Cik man zināms, es pagaidām nekur neesmu pie- komandēts, tāpēc par tiešu padotību jums, leitnanta kungs, nevar būt runas. Bet vissvarīgākais ir tas, ka virsnieku aprindās uz priekšniecības jautājumiem jāatbild tikai tad, ja tie skar dienesta lietas. Taču mēs abi, sēdēdami automobilī, patlaban nesastādām militāru vienību ar noteiktām militārām funkcijām. Starp mums nepastāv nekādas dienesta attiecības. Mēs abi braucam uz savu karaspēka daļu, un to nevar uzskatīt par dienesta sarunu, ja es uz jūsu jautājumu atbildētu, ka jūs tiešām esat pārēdies, leitnanta kungs.
— Vai jūs jau beidzāt? — leitnants Dubs uzbļāva. — Jūs, jūs . ..
— Jā gan, — kadets Bīglers stingrā balsī atbildēja, — un neaizmirstiet, leitnanta kungs, ka par to, kas musu starpā noticis, būs jāizlemj virsnieku goda tiesai.
Leitnants Dubs gandrīz zaudēja samaņu aiz dusmām. Viņam piemita tā dīvainā īpašība uztraukumā sarunāt vēl vairāk muļķību un aplamību nekā mierīgā garastāvokli.
Tāpēc viņš arī nomurmināja:
— Par jums nāksies izlemt kara tiesai.
Kadets Bīglers izmantoja šo izdevību, lai Dubu pilnīgi izvestu no pacietības, tāpēc viņš vislaipnākajā balsī sacīja:
— Tu joko, draugs.
Leitnants Dubs uzsauca šoferim, lai tas pieturot.
— Vienam no mums jāiet kājām, — viņš izstostīja.
— Es braukšu, — kadets Bīglers mierīgi noteica, — un tu dari, kā tev patīk, draugs.
— Brauciet tālāk! — leitnants Dubs uzbrēca šoferim tādā balsi, kas drebēja kā delirijā, un tad iegrima cieņas pilnā klusēšanā kā Jūlijs Cezars, kad viņam tuvojās sazvērnieki ar dunčiem, lai viņu nodurtu.
Tā viņi ieradās Zoltaņecā, kur sadzina pēdas savam bataljonam.
Kamēr leitnants Dubs un kadets Bīglers vēl uz kāpnēm strīdējās par to, vai kadets, kas vēl nekur nav piekomandēts, var pretendēt uz porciju aknu desas no tā daudzuma, kas piešķirts atsevišķu rotu virsnieku vajadzībām, apakšā virtuvē visi bija pieēdusies un, atlaidusies uz platajiem soliem, pļāpāja par šo un to, pie kam pīpes dūmoja kā lokomotīves.
— Šodien es izdarīju lielu atklājumu, — pavārs Juraida stāstīja. — Esmu pārliecināts, ka tas nozīmēs pilnīgu apvērsumu pavāru mākslā. Tu jau zini, Vanek., ka es šinī sasodītajā ciemā nekur nevarēju sadzīt majoranu aknu desām.
Herba majoranae, — mantzinis Vaneks piebilda, atcerēdamies, ka reiz bijis drogists.
Tas ir neizdibināmi, — Juraida turpināja, — kā cilvēka gars, nepieciešamības spiests, ķeras pie dažādiem līdzekļiem, kā tam atklājas jauni apvāršņi, kā tas sāk izgudrot visneiespējamākās lietas, par ko cilvēce nav uzdrošinājusies ne sapņot. . . Es meklēju majoranu visās būdās, noskrienos, nodzenos, skaidroju, kur to lieto, kāds tas izskatās. . .
Tev vajadzēja aprakstīt vēl tā smaržu, — ierunājās Sveiks savā solā. — Tev vajadzēja iestāstīt, ka majorans smaržo tā, kā kad ziedošu akaciju alejā paosta tintes pudeli. Bochdale- cas kalnā Prāgā . ..
— Bet, Šveik, — brīvprātīgais Mareks lūdzoši pārtrauca, — ļauj Juraidam pabeigt!
Juraida turpināja:
— Kādās mājās es sastapu vecu, izkalpojušu kareivi no Bosnijas un Hercegovinas okupacijas laikiem, viņš bija kalpojis ulanu pulkā Pardubicē un vēl līdz šim nebija aizmirsis čechu valodu. Viņš sāka ar mani strīdēties, ka Čechijā aknu desās neliekot vis majoranu, bet kumelītes. Es tiešām vairs nezināju, ko iesākt, jo katram sapratīgam un aizspriedumu neietekmētam cilvēkam taču jāatzīst, ka majorans ir galvenā garšviela starp visām tām, ko lieto aknu desām. Man tātad vajadzēja aši sameklēt kādu surogātu, kas varētu aizstāt garšvielas. Un tad es
vienā saimniecībā atradu pie kāda svētā attēla piekārtu līgavas miršu vainagu. Saimnieki bija jauns pāris, jo miršu zariņi vainagā vēl bija diezgan svaigi. Tā es pievienoju aknu desām mirtes. Iepriekš gan es noplaucēju vainagu trīs reizes ar vārītu ūdeni, lai lapas kļūtu mīkstas un pazaudētu mazliet kodīgo smaržu un garšu. Skaidrs, ka plūda daudz asaru, kad es rekvizēju miršu vainagu aknu desām. Laulātais pāris šķīrās no manis, apgalvojot, ka par šādu apgrēcību — vainags, proti, bija apsvētīts — mani ķeršot pirmā lode. Jūs taču ēdāt manu viru no cūkas iekšām, un neviens nepamanīja, ka tā majorana vietā smaržo pēc mirtēm.