— Jindržicha Hradecā, — Sveiks ierunājās, — priekš pāris gadiem dzīvoja desinieks Jozefs Lineks, un tam vienmēr stāvēja plauktā divas kastītes. Vienā bija dažādu garšvielu maisījums, ko viņš lika pie aknu desām un asins desām. Otrā atradās insektu pulveris, jo šis desinieks bija vairākkārt konstatējis, ka viņa klientiem pagadījusies desā te blakts, te tarakans. Viņš
vienmēr stāstīja, ka blaktis garšojot pēc rūgtajām mandelēm, ko lieto cepumiem, bet tarakans desā smirdot kā veca, sapelējusi bībele. Tāpēc viņš turēja savu veikalu tīru un visur kaisīja šo insektu pulveri. Reiz viņš gatavo asins desas, un viņam ir iesnas. Viņš paķer no plaukta kastīti ar insektu pulveri un saber visu desu pildījumā. Un kopš tās reizes Jindržicha Hradecā visi pirka asins desas tikai pie Lineka. Cilvēki taisni vai plūcās pēc tām. Bet Lineks nebija muļķis un noprata, ka tas ir insektu pulvera dēļ, tāpēc viņš pasūtīja uz pēcmaksu veselas kastes šā pulvera, tikai aizrādīja firmai, no kuras to pirka, lai tā raksta uz kastēm: «Indijas garšvielas.» Tas bija viņa noslēpums, ko viņš aiznesa sev līdz kapā. Bet pats interesantākais ir tas, ka tanīs mājās, kur patērēja viņa pagatavotās desas, pazuda visi tarakani un blaktis. Kopš tā laika Jindržicha Hradeca pieder pie tīrākajām pilsētām visā Čechijā.
— Vai tu jau beidzi? — ievaicājās brīvprātīgais Mareks, kas acīm redzot arī gribēja piedalīties sarunā.
— Šo stāstu beidzu, — Sveiks atbildēja, — bet es zinu vēl par līdzīgu notikumu Beskidās. Nu, to es jums pastāstīšu, kad būsim pozīcijās.
Brīvprātīgais Mareks sāka runāt:
— Pavāru māksla vislabāk novērtējama karā, sevišķi frontē. Es atļaušos minēt mazu salīdzinājumu. Miera laikā mēs daudz dzirdējām par tā saucamajām ledus virām, tas ir, virām, kurās iemet gabaliņu ledus un kuras ir ļoti iemīļotas Ziemeļvācijā, Dānijā un Zviedrijā. Un, re, tagad iesākās karš, un ziemu Karpa- tos mūsu kareivji dabūja tik daudz sasalušas viras, ka pat atteicās ēst, kaut gan tā ir speciālā marka.
— Sasalušu gulašu var ēst, — mantzinis Vaneks iejaucās, — bet ilgi ne, visilgākais vienu nedēļu. Gulaša dēļ mūsu 9. rota atstāja fronti.
— Miera laikā, — Sveiks neparasti nopietni sacīja, — karadienestā viss grozījās ap virtuvi un dažādiem ēdieniem. Bude- jovicē mums bija kāds obrlajtnants Zakrejs, kas pastāvīgi maisījās pa virsnieku virtuvi un, ja kāds kareivis bija ko nodarījis, tad lika tam nostāties «mierā» un sāka strostēt: «Ja tu, nejēga, vēlreiz tā darīsi, tad es no tava purna iztaisīšu kārtīgu sīpolu siteni, tevi pašu samīcīšu kartupeļu biezputrā un likšu tad tev to apēst. No tevis tecēs sula kā no biezpiena, un tu izskatīsies kā speķots zaķis pannā. Tātad redzi, ka tev jālabojas,
ja tu negribi, lai ļaudis doma, ka es no tevis esmu iztaisījis kapātu bifšteku ar kāpostiem.»
Turpmākās pārrunas un interesanto apspriedi par ēdienu kartes izmantošanu priekškara laikā kareivju audzināšanā pārtrauca skaļi brēcieni augšā, kur patlaban beidzās svinīgais mielasts.
Balsu jūklī atšķīrās kadeta Bīglera brēciens:
Kareivim jau miera laikā jāzina, ko karš 110 viņa prasīs, un kara laikā viņš nedrīkst aizmirst, kas viņam mācīts kazarmās.
Tad kļuva dzirdama leitnanta Duba elšana:
Lūdzu konstatēt, ka mani jau trešo reizi apvaino!
Augšā gāja raibi.
Leitnantu Dubu, kas bija ieradies ar nolūku sakūdīt bataljona komandieri pret kadetu Bīgleru, virsnieki apsveica ar skaļiem brēcieniem. Ebreja degvīns bija visus lieliski ietekmējis.
Tāpēc viņi sauca cits pēc cita, tēmēdami uz leitnanta Duba jājēja mākslu:
— Bez zirgu puiša nekas neiznāk!
— Trakais mustangs!
— Cik ilgi nodzīvoji rietumos pie kovbojiem, draugs?
— Cirka jātnieks!
Kapteinis Zāgners pasteidzās ieliet viņam pilnu glāzi visu lādētā degvīna, un apvainotais leitnants Dubs atsēdās pie galda. Viņš piestūma vecu, salūzušu krēslu līdzās virsleitnantam Lūkasam, kas viņu apsveica draudzīgiem vārdiem:
— Mēs jau visu esam noēduši., draugs.
Kadeta Bīglera bēdīgais tēls virzījās apkārt galdam, lai pēc reglamenta visiem pieteiktos; kapteinim Zāgneram, kā to prasīja dienesta pienākums, un arī citiem virsniekiem, pie kam viņš daudzināja, kaut gan visi viņu redzēja un pazina:
— Kadets Bīglers ieradies bataljona štābā.
Bīglers paņēma pilnu glāzi, pieticīgi apsēdās pie loga un gaidīja izdevīgu gadījumu, lai parādītu savas no mācību grāmatām smeltās zināšanas.
Leitnants Dubs, kam drausmīgā dzira bija sakāpusi galvā, piesita ar pirkstu pie galda un ne aiz šā, ne aiz tā uzrunāja kapteini Zāgneru:
— Mēs ar apriņķa priekšnieku vienmēr mēdzām sacīt: patriotisms, pienākuma pildīšana, pašaizliedzība — tie ir īstie ieroči karā. Es to atceros sevišķi šodien, kad mūsu armija tuvākajā laikā dosies pāri robežām.
Tiktāl jau slimais Jaroslavs Hašeks nodiktēja «Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā». Nāve slēdza viņa lupas uz mūžu 1923. gada 3. janvarl un neļāva pabeigt vienu no visvairāk lasītajiem un populārākajiem romāniem, kas radies pēc pirmā pasaules kara.
Romānu turpinājis un pabeidzis Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaneks.
Kadets Bīglers pie loga atsaucas:
— Pāriet lielvalsts robežas — tā ir visai svarīga operācijā. Pēdējā koleras barakā es cītīgi pētīju karti un konstatēju, ka tai sektorā, ko mēs, jādomā, drīz ieņemsim, atrodas trīsstūra veidā novietoti krievu cietokšņi: Lucka, Dubno un Rovno. Pret mums necīnīsies vis kājnieki ar pāris karalauka astoņcenti- metrīgajiem un divpadsmitcentimetrīgajiem lielgabaliem. Mums nāksies uzbrukt cietokšņiem un betona nocietinājumiem, mūs apšaudīs ar smagajiem cietokšņa lielgabaliem. Tas būs pavisam kas cits nekā pozīciju karš. Izšķīrējs vārds piederēs artilērijai, tā ielauzīs nocietinājumos robus, un mēs bruksim tur iekšā kā siseņu bars. Tad sāksies durkļu cīņa: urā, urā!