Kadets Bīglers bija jau pilnā, un nekas pasaulē viņam nelikās tik viegls kā krievu cietokšņu ieņemšana.
Bet leitnants Dubs, kam alkohols arī bija apmiglojis smadzenes un spārnojis domas, atbildēja nopietni un izjusti:
— Pilnīgi pareizi, tomēr artilērija tikai izlauzīs robus, bet cietoksnim uzbrukt un to ieņemt būs kājnieku uzdevums, tāpēc kājniekiem jābūt drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem. Kājniekiem jācīnās par ideju, tikai par ideju un vienīgi par ideju. Šī ideja ir patriotisms, mīlestība uz ķeizaru, valsts turpmākais uzplaukums. Mūsu karaspēkam ir šī ideja, tāpēc mēs uzvarēsim. Karā uzvar ideja, ideja un vēlreiz ideja. Tā pirms kara izsacījās arī apriņķa priekšnieka kungs. Kungi, kolēģi, biedri, vai jūs saprotat, cik tas cēli — doties kaujā par ideju? Tas ir vienīgais, kas karā vajadzīgs!
Leitnants Dubs dzērāja izaicinājumā vērās citos virsniekos, gaidīdams piekrišanas saucienus. Viņš jutās kā Savojas Eižens, kas bija izsacījies: «Karā vajadzīga nauda, nauda un vēlreiz nauda!» — bet viņam neienāca prātā, ka viņa programa daudz grūtāk realizējama nekā kuprainā frančū prinča lozungs.
Kapteinis Zāgners apmiegojies raudzījās ar neizteiksmīgu skatienu kaut kur kaktā, bet virsleitnants Lukašs tīrīja ar nazīti nagus.
Dubs atsāka:
— Galvenais, kas kareivjos uztur cīņas sparu, ir audzināšana; to viņi saņem skolā. Šo darbu veicam mēs, audzinātāji, skolotāji, pasniedzēji; mēs liekam pamatus kareivja garam, kādam tam jābūt karā. Tāpēc jūs varat redzēt, ka izglītotu cilvēku, inteliģences attieksme pret karu ir citāda nekā vienkāršu kareivju attieksme. Tiem karš nozīmē tikai sieviešus, kārtis un -.žūpošanu. Vai man nav taisnība?
Un Dubs izmeta pilnu glāzi spēcīga «eksdegvīna», kas aizdomīgi smaržoja pēc denaturata.
Kadets Bīglers pie loga idiotiski smīnēja, kapteinis Zāgners kaut ko nomurmināja un izgāja ārā; vairāki virsnieki, uzgulusies uz galda, piesvilpdami krāca, bet Dubs, galīgi apdzēries, šļupstēja stīvu mēli:
— Visu par ķeizaru! Visu par mūsu dārgāko mantu! Visaugstākais pasaulē ir valsts labklājība! Lai dzīvo armija!
Tā vecā ķeizara lozungi, kam bija jāskan cēli un visaugstākā mērā humāni, atbalsojās zem galiciešu skolas griestiem, bet neviens no ķeizara armijas virsniekiem, kas tos dzirdēja, nebija spējīgs ne padomāt, ne saprast, ka šiem lozungiem praksē būs tādas pašas sekas kā zemnieces gādībai par sivēniem, kuriem viņa lej pienu silē, — proti, lai tie ātrāk pieaugtu kaušanai, lai to gaļa būtu taukāka un sulīgāka, lai to dzīvsvars palielinātos un tie kautā veidā atmaksātu viņas rūpes.
Dubs, delirija pārņemts, vēl paguva izsaukties:
— Ideja, ideja, ideja! Ja Austrijas nebūtu, tad to vajadzētu radīt! Lai dzīvo nelaiķa Palackis!
Ar šiem vārdiem viņš pavēlās pagaldē.
Istabā ienāca kapteinis Zāgners, un viņam pakaļ iemetās pavārs Juraida satraukts, sašutis un saniknots; viņš sasita papēžus un salutēja, aizmirsis, ka ir bez cepures:
— Padevīgi ziņoju, viņš aprijis visu! Visu beidzamo! Aprijis ar visu auklu! Kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, es tur neesmu vainīgs, es noliku, lai tā atdziest, un viņš to aprijis! Tāda skaista gaļas desa! Tur vajadzēja būt vismaz diviem kilo! Bija man to zināt, ka tai būs tāds liktenis!
— Runājiet tā, ka var saprast, pavār! Kas noticis? Ko jūs man uzbāžaties? Vai tagad laiks raportiem? Sasodīts, jūs jau nākat pie virsniekiem tikpat kā krogā! — kapteinis Zāgners uzbruka nelaimīgajam Juraidam.
— Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — pavārs atsāka, — ka jūs man likāt pagatavot gaļas desu; es to izdarīju. Tad es to noliku pagrabā atdzesināt: apakšā dēli, virsū dēli un divus lielus akmeņus, lai saspiestos, jo tā vajag. Bet Baluns redzēja, ka es desu turp aiznesu, un vēlāk ielīdis un aprijis, pat nav gaidījis, lai atdziest. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, to desu jūs vairs nedabūsiet, jo obrlajtnanta Lukaša kunga kalpotājs to ir aprijis. Tā, un es tur neesmu vainīgs!
Kapteinis Zāgners, kam Lukašs pats bija stāstījis par sava kalpotāja lielo rijību, modināja guļošo virsleitnantu, tikko valdīdams smieklus:
— Ei, Lukaš! Celies, nodibini kārtību: tavs Baluns aprijis mums gaļas desu. Tu pats tā priecājies, cik tā būšot garšīga ar etiķi un sīpoliem. Saņem manu līdzjūtību, kolēģi!
Nomiegojies Lukašs lamādamies piestiprināja zobenu un sekoja pavāram lejā. Pagalmā uz malkas bluķiem sēdēja Baluns, un viņa priekšā ar pīpi zobos stāvēja Sveiks.
— Redzi nu, cūka, kur tevi novedusi tava aklā kārība! Tu jau sāc klupt pie virsnieku desām! Ja nu tu būtu noēdis tikai obrlajtnanta kunga porciju, tad es nebrīnītos, jo viņš ir godīgs cilvēks. Dulnais, tagad taču tevi nošaus, muļķadesa tāds! Jēzus Marija, un ja nu tā gaļa nebija labi izvārīta un tanī bija trichi- nas? Cilvēks mīļais, tu vēl vari iedzīvoties lentes tārpā!
— Muti ciet! — virsleitnants pienācis nikni uzbrēca Sveikam. — Dieva vārds, es likšu jūs ieslēgt karcerī, lai jūs tur sapūstat! Tu rima Balun, ko tu izdarīji ar desu? Velns lai sasper, ragulops, piecelies, kad es ar tevi runāju!
Šveiks izņēma pīpi no mutes:
— Padevīgi ziņoju, ka viņš nevar piecelties. Viņam nav vairs spēka pārspļaut pār bārdu. Desa taču svēra ap divi kilo. Zināt, obrlajtnanta kungs, Nuslē bija kāds nama īpašnieks, kam pusdienās vajadzēja pie galda piestumt gultu, jo viņš mēdza tā pieklīmāties, ka pats līdz tai vairs nenokļūtu. Cilvēkiem, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir visādas vājības. Jinonicē dzīvoja kāda šuvēja, citādi aplam godīga sieviete . . .