— Klusu, Sveik, nolādēts, citādi es jūs noduršu, — virsleitnants, zobus griezdams, izdvesa. — Jums te nekas nav sakāms. Celies, tu negausi, tu lops, tu badakāsi! — viņš uzsauca Balu- nam. — Velns ar ārā, Sveik, — viņš turpināja, ieraudzījis, ka Sveiks joprojām stāv, militāri saslējies, — ja tu vēl iepīkstēsies, tad dabūsi šo baudīt. — Un viņš dtismās izrāva zobenu.
— Es tikai gribēju piemetināt, padevīgi ziņoju, ka šitāda nāve man liekas ir patīkama, ir skaista, — Sveiks atbildēja ar svētlaimīgu smaidu. — Krist no sava kunga rokas esot laime. Es reiz, obrlajtnanta kungs, lasīju kancelejā par to tādu stāstiņu, ļoti aizgrābjošu un interesantu. Francijā dzīvojis kāds marķīzs, un tam bijis kambarsulainis. Kad nu tur sākusies revolūcija un zemnieki postījuši visas pilis, marķizs aiz pārskatīšanās nošāvis kambarsulaini. Un šis kambarsulainis, kad jau taisījies mirt un marķizs gribējis sūtīt pēc ārsta, sacījis: «Nesūtiet vis, jūsu godība, es mirstu ar prieku. Jo vai tad jūsu gaišība neizsaucās: «Mon Dieu! Tas esi tu, Žozē? Pardon!» — kad bijāt iešāvis man pavēderē un es iebrēcos. Ar to man pietiek.» Un tā viņš
nomiris pavisam. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, nu jūs varat durt mani nost.
Šveiks atpogāja blūzei divas pogas, atkāpās soli no Lukaša un nodeklamēja paceltā balsī:
Nu duriet auksto tēraudu man kiūtis, Lai dzēš tas liesmas manās asinis!
— Šveik, ēzeli, vai man būs jūsu dēļ prātā jāsajūk? Jēzus Marija, man pašam vajadzēs nošauties aiz jūsu stulbuma! — virsleitnants ievaidējās, saķēris galvu. — Mani nervi, mani nervi!
Šveiks tūliņ aizpogāja blūzi.
— To gan nedariet, tā būtu muļķība, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ja jūs nošaus krievi, tad Austrijai tas iznāks lētāk, citādi kronim rodas zaudējumi, jo revolvera patronas taču arī nedod par velti. Zināt, obrlajtnanta kungs, tas par to auksto tēraudu un degošajām krūtīm man vēl prātā no teatra Vinohra- dos, tur tādus jokus rādīja, un cilvēki klausījās, mutes ieplētuši, un dzīvoja visam līdz. Reiz tur rādīja «Karali Vaclavu un viņa bendi». Padevīgi ziņoju, tas karalis sēdēja Kundratices pilī, dzēra un tikai daudzināja: «Dieva pērkoni, dieva pērkoni!» Viens no galma kungiem iebēra viņam kausā indi, lai tiktu no viņa va]ā; karalis jau nobrēca: «Dieva pērkoni!» — un gribēja dzert, te kāda večiņa no galerijas nobijusies sauc: «Nedzeriet vis, jaunais kungs, tas ir saindēts!» Vienreiz atkal. . .
Virsleitnants Lukašs aizspieda ausis, paskatījās nikni uz Sveiku, izbolīja acis tā, ka tās kļuva gluži sarkanas, iespēra apstulbušajam Balunam ar kāju un uzrunāja mantzini Vaneku:
— Balunu piesiet trīs dienas ik pa divām stundām; pasakiet to seržantam! Tas taču skaidrs, ka desu apēdis viņš? — Un, nenogaidījis atbildes, izšāvās no pagalma. Sveika labsirdīgās, neaizmirstuļu zilās acis ilgi noraudzījās viņam pakaļ. Kad zobena šķindoņa pret kāpnēm apklusa, Sveiks uzrunāja satriekto Balunu:
— Redzi, stulbeni, ko tu ievārīji: cik tur trūka no pakāršanas! Es tev jau otrreiz izglābu dzīvību, bet vairāk gan to nedarīšu, to es varu kaut apzvērēt. Kurš kārtīgs kareivis zog virsnieku desas? Ja to uzzinātu viņa apustuliskā majestate, musu kungs un ķeizars, ko gan tad viņš domātu par mums, par mani un tevi?
Bet, ieraudzījis, ka mūžam izsalkušais milzis šņukst un slauka ar piedurkni asaras, Sveiks noņēma viņam cepuri un noglaudīja matus:
— Nu, nu, nečinksti jel, negaudo kā veca vazaņķe; es gan neietu raudāt par tādām muļķībām kā par piesiešanu. Mūs, draugs, gaida daudz kas ļaunāks. Radlicē dzīvoja kāda ogļu tirgotāja, tā vienmēr mēdza runāt: «Dievs kungs nekad neizdarīs tādu draņķību, par kuru pats neko sliktāku vairs nevarētu
izdomāt.» *
Pienāca seržants ar virvēm; divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Balunu uz skolu un piesēja tur pie jaunas liepas. No augšstāva loga izliecās leitnants Dubs un sauca:
— Labi augsti piesieniet to vepri, lai viņam melns gar acīm griežas! Lai stāv uz pašiem pirkstgaliem kā balerīna! Seržant, ja tas subjekts nebūs kārtīgi piesiets, tad es jūs piesiešu pats savām rokām! Jūs mani vēl nepazīstat, sasodīts!
Seržants savilka virves tā, ka tās iegriezās miesā.
— Palaid taču ērtāk, nospļaujies par viņu! — Šveiks klusām aizrādīja. — Viņš tak nav par pilnu ņemams, viņš tik tāds skolmeistars vien ir, tāds rezerves tāpiņš bez saprašanas!
Piesietajam Balunam pielika sardzi, kam bija jāuzrauga, lai piesietais nepaģībtu, bet paēdušais Baluns, īsta čechu radikālismā pārņemts, sacīja Sveikam:
— Kad sitas karš reiz beigsies, tad es aiziešu pie šā paša Duba un pateikšu viņam: «Iepūt man, zini, kur; man ir dzirnavas, bet tu esi pliks kā žurka, tu tik esi tāds inteljancis, kam nav ne vēderā, ne kabatā.»
Tuvojās vakars, un saule rietēja, apspīdot piesieto Balunu sarkaniem stariem; kareivji sadzina ciemā ganāmpulku, kas visu dienu bija ganījies pļavās un mežos. Govju maušana un pātagu plīkšķi Balunam atgādināja paša mājas, šķiņķi un klaipu maizes; asaras atkal aizsedza viņam. acis. Viņš paskatījās uz sauli, kas rietēja kaut kur tanī pusē, kur atradās viņa dzirnavas, un raudas satricināja visu milža augumu:
— Kāpēc, ak dievs, tu mani neesi radījis par šitādu vērsi? Tad man nekad nebūtu tā jābadojas! Cik zāles es nebūtu apēdis tais laukos, kam mēs nācām cauri!
Bija dziļa krēsla, kad seržants atnāca atraisīt Balunu; nabaga vīrs raudzījās uz zilajiem plankumiem noberztajās locītavās, berzēja rokas un grīļojās kā piedzēries, bet Sveiks viņu mierināja:
— Necel par to ne ausi, šādus sodus neviens nekādās grāmatās neraksta iekšā. Zini, draugs, stingrībai pret nabaga ļaudīm jābūt arī karā. Kas gan notiktu, ja cilvēkiem visu ko atļautu! Es pats, brālīt, kad biju Austrijas karaspēka gūsteknis, dabūju apskatīt krietnu gabalu frontes, un visur valdīja vislielākā stingrība un disciplīna. Deičmeistari savus kareivjus sēja, zemessargi savus kareivjus sēja, 630. pulkā sēja, honvedi savējiem slēdza rokas dzelžos. Pasaule, armija un Austrija balstās uz kārtību un stingrību; sodiem jābūt, pat dievs kungs, lai cik žēlīgs, tomēr soda grēciniekus un tevi arī nepalaistu sveikā, ja tu viņam būtu apēdis divus kilogramus gaļas desas. Ej nu vakariņās, mēs tev šo to paglabājām, un atceries: pret nabaga cilvēkiem jāizturas stingri, lai tur lūst vai plīst.