*
Kādā klasē uz sola gulēja kadets Bīglers, nobijies, dzelteni bālu seju. Uz krēsla viņam līdzās sēdēja virsleitnants Lukašs, galvgalī stāvēja kapteinis Zāgners un ieskaities runāja:
— Tātad atkal uz slimnīcu, kadet Bīgler? Lieliski! Ļoti labi! Pie ārsta jau bijāt? Nē? Tad jūs vēl droši nemaz nezināt, kas tas ir. Vai viņa bija glīta? Cik tas jums izmaksāja? Nolādētie skuķi! Lukaš, vai tu vēl esi vesels? Es arī; nedod dievs, ja kas notiktu! Kadet, es jums atsūtīšu ārstu, tu, Lukaš, atkomandē Sveiku, lai viņš padod kadetam visu vajadzīgo. Nu, uz redzi! — Un, nevērīgi, ar manāmu ironiju atsveicinājies, viņš atstāja istabu. Virsleitnants Lukašs turpināja izvaicāšanu:
— Tātad tā tev būs piemiņa no žēlsirdīgās māsas, no tās gaišmates polietes; vai viņa ir īsta «fon»? Ko, patiešām baronese? Dieva vārds, tad tev tas būs no dižciltīgas ģimenes! Labi, es tev atsūtīšu Sveiku, ar viņu tev garlaicīgi nebūs. Sveiks! Viņš izgāja jautrā omā, kamēr kadets bezcerīgi grozīja un purināja galvu.
Kadetu Bīgleru slimības gultā bija noguldījis (tā viņš pats domāja) kāds mīlas piedzīvojums tovakar, kad Balunu piesēja pēdējo reizi; kadets bija aizgājis līdz kaimiņu ciemam, kur bija slimnīcas un māsas. Vienai no tām viņš tūliņ iepatikās. Aiz savstarpējām simpātijām kadets iedāvināja viņai piecdesmit kronu un gredzenu, ko līgava Vīnē bija šķiroties uzmaukusi viņam pirkstā. «Lai tu mani neaizmirstu!» viņa bija sacījusi, tā raudot, ka varēja domāt, — viņa noslīks asarās. Māsa, redzot kadeta devību, bija pavadījusi viņu vakarā mājup un pavisam viegli ļāvusies pa vesties.
Tagad kadets pieminēja to visu, klusu lādēdamies:
— Velns un elle! Ja mani ar šo kaiti aizved uz Vīni un Micija ierodas mani apmeklēt! Kaut nelabais to palaistuvi parautu!
— Padevīgi ziņoju, — Sveiks parādījās durvīs, — obrlajtnanta kungs atsūtīja mani, lai jums palīdzot, kadeta kungs. Jūs esot slims, un obrlajtnanta kungs teica, ka jums vajagot iepriecinājuma. Es jums visu pagādāšu.
— Šveik, — kadets ievaidējās, — palīdziet man piecelties un aizvediet mani uz ateju!
Šveiks satvēra viņu zem padusēm.
— Kā pavēlat, kadeta kungs. Padevīgi lūdzu, ar lielo vai mazo vajadzību? Tad es pie reizes attaisītu jums bikses. Nu, palēnām! Eins, zwei! — Un viņš veda kadetu uz skolas ateju.
Kadets nolaida ūdeni, zobus griezdams, un viņa pieri pārklāja sviedri:
— Ak kungs, kas par sāpēm!
— Vai stipri sūrst, kadeta kungs? — Sveiks līdzcietīgi apvaicājās. — Gan pāries, tas nav uz ilgu laiku, nedēļas trīs, ne vairāk. Tā nav pat nekāda slimība, kadeta kungs, tikai tāda maza neērtība. Nu, tagad atgulsimies, uzmanīties tomēr nekad nav par sliktu.
Viņš palika kadetam tā svārkus pagalvi, uzsedza virsu mēteli un ieinteresēts jautāja:
— Vai jums tas jau ilgi, kadeta kungs? Tas nav nekas nopietns, tīrie sīkumi. Jūs ieliks slimnīcā, jums dos santala tabletes, paskalos ar manganskābo kāliju, un pēc pāris mēnešiem jūs būsiet atkal mundrs kā zivtiņa ūdenī. Neteiksim, ka šādi joki diezin cik patīkami, taču atgadās bieži. Smichovā reiz dzīvoja kāds Regla kungs, ceļojošs aģents, un tas bija saķēris tādu kaiti no kādas jaunkundzes «Beļģijā». Viņu, šo jaunkundzi, sauca par Silvu, bet tas nebija viņas īstais vārds; viņa bija kristīta par Katrīnu un dzimusi Doubravčicē; es vēl pazinu viņas tētiņu, tas bija malu mednieks un kādreiz sašāva mežsargu. Sitas mežsargs dzinās pēc malu medniekiem kā kurts un zināja visus meža dzīvniekus no galvas. Regla kunes sagājās ar Silvu, bet viņa sagājās arī ar kādu tenoru no Smichovas cirka. Kad nu šitam Regla kungam bija tā kaite rokā, tad viņš aizgāja Smichovā pie Dr. Virta un stāsta tam, ka esot miegā pārbijies un tā iedzīvojies šādā ķezā. Bet daktera kungs pārskaities no visas tiesas un sakot: «Cilvēks mīļais, tad jau labāk būtu teicis, ka tas jums no saaukstēšanās! Ja jau melo, tad melo, kā pienākas! Es jau esmu jauna zostiņa, man patīk klausīties visādās pasakās!» Viņš aizsūtījis Regla kungu uz Kreibicha slimnīcu. īstenībā las dakteris bija ļoti pacietīgs vīrs, bet viņš strādāja slimokasē, un cilvēki beidza viņu vai nost. Tā, piemēram, atnāk pie viņa kāda mūrnieka sieva, kuras vīrs guļ visu ziemu ar reimatismu. Viņa grib, lai dakteris paraksta biļetenu; viņš paraksta arī un jautā: «Kā klājas vecajam?» — «Dikti slikti, cienīgs kungs,» vecene šļupst, «tagadiņ tik traki salst un darba nav.» — «Bet vai viņš dzer tos pulverus, ko es viņam devu?» — «Dzer gan.» — «Nu, tad pasveiciniet viņu, mammiņ!» Taču vecene neiet projām un prasa: «Cienīgs kungs, vai nebūtu labi, ja es viņu ar kaut ko ierīvētu?» — «Rīvējiet vien!» — «Un ja. es viņam vārītu kumelītes un liepu ziedus?» — «Vāriet, ko vien gribat, mammiņ!» «Bet, cienīgs kungs, kaimiņiene stāstīja, ka labāk būtu, ja viņš nemaz «nedzertu tos pulverus. Ko jūs domājat, cienīgs kungs?» Tad ārsts vairs nav varējis izturēt, nometis spalvu uz galda un brēcis: «Divdesmit gadus esmu nostrādājis par ārstu, bet jūs klausāt visādām bābām un nesat manu diplomu uz ateju!» Bet Regla kungs, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ārstam neklausīja un uz slimnīcu negāja, kamēr viņu tur aizveda ar varu, jo viņš bija dabūjis sēklvadu iekaisumu, augoņus un sazin ko vēl; kad viņš iznāca no slimnīcas, tad tikko turējās uz kājām. Vēlāk viņš dabūja diloni, un tad viņam vajadzēja abus tos bumbuļus apakšā izgriezt. Viņam arī sākumā stipri sūrstēja, bet tāda kaite kā jums, — tas ir tīrais sīkums, un tur nekas ļauns nevar gadīties. Vai vēl tāpat sūrst, kadeta kungs, jeb vai jau labāk?