«Lūk, kādi viņi kārtīgi ļaudis! Bet tu, Sveik, esi blēdis. Tāds pats noziedznieks kā Kladivko 110 Vinogradiem, kas izsludinājās «Politikā», ka vēlas precēties, bet galu galā neapprecējās un par to nokļuva cietumā.»
Sādžas vecākais abām krekla piedurknēm ari izslaucīja acis un piebilda: «Jā, jā; lūk, ko karš ir izdarījis…»
«Vai Kijeva tālu,» Sveiks vēl iejautājās. Vecākais brīdi padomāja, tad teica: «Nu, nav jau tālu — būs kādas 200 verstis^ ne vairāk.»
Sveiks paskatījās tālumā un domīgi noteica: «Man liekas, tur sāksies jau jūra, un mēs varēsim zvejot zivis.»
TREŠĀ NODAĻA
Kā gūstekņus vadā pa Kijevu tin varmācīgi atbrīvo no drēbēm. — Sveiks glābj Austrijas ķeizara godu un nokļūsi karcerī
Kādreiz bērnībā katrs būsim lasījuši pasaku par karali, kas sakāvis savu divpadsmit ienaidnieku karapulkus, pašus divpadsmit karaļus saņēmis gūstā un iejūdzis ratos — vēršu vietā. Toreiz noticis tā, ka viens no iejūgtiem pastāvīgi skatījies uz kādu riteni aiz sevis un nemitīgi saucis:
«Lūk, ritenis tomēr griežas!»
Tas atkārtojies tik ilgi, kamēr uzvarētājs pievērsis kliedzējam savu uzmanību, licis ratus apturēt un vaicāt, ko īsti tas nozīmējot. Iejūgtais karalis tad viņam atbildējis:
«Kad ritenis griežas, tad tā daļa, kas atrodas lejā, paceļas uz augšu un otrādi. Tas atkārtojas nemitīgi. Gluži tāpat, kolēģi, ir arī ar cilvēkiem: agrāk mēs braucām ar saviem pavalstniekiem, bet tagad, visuvarenais valdniek, tu brauc ar mums.»
Uzvarētājam tā iepatikās šī filozofija, ka gūstekni viņš lika nosēdināt sev blakus uz ratiem. Tā apsēdies, laimīgais vairs nefilozofēja, bet ar savu svaru tikai pavairoja vienpadsmit atlikušo vilcēju jūga smagumu.
Sveikam par godu jāsaka, ka viņš nesekoja šī karaļa priekšzīmei un nekad neizlietoja situāciju tikai savā labā. Tā tas nenotika visā trīs nedēļu ilgajā ceļā no Brodicm līdz Kijevai, kad gūstekņi nesaņēma nekādu barību, ne arī brīžos, kad, aiz slāpēm un izsalkuma vai lietū izmirkuši un drebēdami, izmocītie ļaudis jau līdzinājās mežonīgiem, plēsīgiem vilkiem. Sveiks vienmēr palika īsts un brašs kareivis. Viņš drošināja mazticīgos, tos uzmundrinādams un mierinādams:
«Tas viss drīz vien jau beigsies. Tūlīt aiz Kijevas būs jūra, un tur varēsim izzvejoties, cik kuram tīkas. Zivju jūrā nekad nav trūkums.»
Gadījās viņiem arī iet garām čehu sādžām, kuras jau labi sen bija nodibinājuši Krievijā ieceļojušie kolonisti. Vietām tur gūstekņus uzņēma ar īstu sajūsmu un deva pārtiku, cik varēja apēst, bet pagadījās arī tādas sādžas, kur viss bija noslēgts un iemītnieki tikai caur logiem un ar manāmu neuzticību noraudzījās uz saviem savaņģotajiem tautas brāļiem.
«Lūk, nelieši!» teica skolotājs, vienai tādai sādžai cauri ejot. «Asinsbalss viņos ir jau pavisam apklususi.»
«Skopuļi, kā jau visi zemnieki,» apstiprināja brīvprātīgais, kas bija jau pārliecinājies, ka kopā ar Sveiku nekur pasaulē bojā neaizies, un tādēļ tagad arvien turējās viņa tuvumā. «Dīvaini — zin, ka esam čehi, bet nedod ne zaļu kartupeli. Vakar es kadai vecenītei teicu, ka kopš kara sākuma divpadsmit apustuļi Prāgā uz Vecpilsētas laukuma nav vairs manīti — un viņa man par to iedeva gabaliņu biezpiena. Bet šitie pat nevaicā, kā mums tur klājās.»
«Ar viņiem ir gluži tāpat, kā tas notika reiz ar kādu Svo- bodas radinieku no Netešas,» Sveiks piemetināja. «Sis Svoboda mācījās Prāgā un kļuva par skolotāju. Pēc tam viņš apprecēja tirgotājas Bimeralovas, pie kuras bija apmeties, meitu. Tā viņš mierīgi nodzīvoja gadus divdesmit, bet tad juta, ka sāk apnikt sieva. Apnika arī mūžīgā sēdēšana uz vietas. Kad sākās vasaras brīvlaiks, viņš atcerējās, cik labi būtu tagad dzimtenē, sēdās ātrvilcienā un brauca tieši uz Netešu. Jo tuvāk tai nāca, jo vairāk sāka jūsmot: iedomājās mājiņu, kā tā tagad klusi grims ziedos. Kā šunelis Grēks, ar kuru kopā viņš bija tīrumā peles ķēris, tad, priecīgi riedams, steigsies pretim, laizīs kājas un visi ļaudis apkārt sanāks un runās: «Ja, jā — tas ir tas pats mūsu Svoboda, kas Prāgā tagad kļuvis par ievērojamu vīru. Kaut viņa nelaiķis tēvs to vēl būtu savām acīm redzējis! Viņš droši vien apraudātos no prieka .. .»
Tā domādams, viņš iegāja sādžā un skatās: turpat ceļmalā vecais Travs pļauj miežus. Skolotāja kungs viņu uzrunā vienkārši un zemnieciski: «Dievs palīdz, vectēv!»
«Kas es tev par vectēvu?» vecais Travs pieklājīgi atbild. «Un kas Dievam par vajadzību iemaisīties manās darīšanās? Atstāj viņu mierā, bet nāc tu, dienaszagli, pats un pamēģini man palīdzēt, ja jau tā vēlies. Esi jau laikam abus sānus aiz slinkuma nogulējis!»
Nu, šis vecis ir jau zaudējis saprātu — Svoboda nodomājis un piegājis tam vēl tuvāk, lai tas labāk pazītu:
«Tu, vectēv, mani laikam gan vairs neatceries?»
Sai brīdī Travs meties viņam ar izkapti tieši virsū, dusmīgi saukdams:
«Tūlīt vācies prom, blandoni! Vai tu domā, ka man te visi zag|i gar ceļmalām jāpazīst? Nav jau tādu mums trūkums. Vecam Moravcam nupat izcēluši pulksteni no vestes kabatas, kamēr pats pļāvis un veste atradusies uz ežas. Vai tikai tu to neesi izdarījis? Taisies, ka tiec — citādi pasaukšu mūsu puišus, lai krietni iemizo!»
Skolotājs vēl nodomājis, ka vecais tikai joko, un nospiestā garastāvoklī iegriezies krodziņā. Citu dzērāju tur patlaban nav bijis. Viņš pasūtījis alu, un krodznieks iejautājies:
«Jūs, laikam, esat kāds apdrošināšanas aģents? Jeb pārdodat bildītes?»
Sim krodzniekain, ko sauca Bašņa, Svoboda atzinās, kas viņš un kāpēc te ieradies. Tas atteicis:
«Jūsu tēvu es pazinu; viņš diezgan bieži pie manis iegriezās. Dzēra tikai rumu un tā sadedzināja iekšas. Lai gan par mirušiem sliktu nerunā, bet prokvasts viņš bija liels. Vairāk dzīvoja pa tiesām, nekā mājās.»