dzīves tie vēl nedomāja atteikties.
*
Poručiks Vorobcovs, Gomeļas karagūstekņu komandants, bija pārkrievojies vācietis, kura vectēvs Krievijā ieradās Pētera Lielā laikā. Lai gan dzimtas vārds bija jau sagrozīts, po- ručika dzīslās tomēr vēl ritēja vācu asinis. Viņš par visām lietām cienīja kārtību, un, redzēdams, ka barakās un visapkārt valda lielākā netīrība un nolaidība, viņš gribēja piespiest ļaudis strādāt, lai paši tie tiktu pie kārtības un kaut cik cilvēcīgas dzīves. Bet no baraku iemītniekiem nevienu neizdevās izdzīt darbā. Izrādījās, ka visi viņi jau pamanījušies ierakstīties družīnās un poručiks nu ilgi un velti meklēja izeju no neveiklā stāvokļa. Viņam gribējās likt brīvprātīgajiem strādāt un tai pašā laikā arī nepārkāpt noteikumus, kuri to aizliedza.
No 208. rotas ļaudīm neviens darbam nederēja. Ārā jau piesala, bet šie gūstekņi bija gandrīz kaili un neapauti. Zaldāts, ko Vorobcovs nosūtīja barakā pēc strādniekiem, atgriezās un ziņoja:
«Nevienu tur nevar sadabūt, jūsu labdzimtība. Viņi baidās nosalt.»
Un ar vēl lielāku nepatiku poručiks klausījās tālāk:
«Tur visi atbild: esmu apakšoficieris, brīvprātīgais, kaprālis — man nav te jāstrādā!»
Vorobcovs bija jau tuvu izmisumam, jo taisni tai laikā viņš gaidīja Sarkanā Krusta delegācijās apciemojumu. Daži uzņēmīgākie apkārtblandoņi barakā bija uzsākuši tirdzniecību: tirgū tiem palaimējies noķert veselu sivēnu, to izcepa, sadalīja un tad izpardeva pa gabaliņam. Naudas, protams, ļaudīm bija atlicies ļoti maz un ceptās gaļas cena nebija lētā, bet spekulanti par to nebēdaja. Viens no tiem bija garā iesmā uzdūris taukos ceptas nieres, staigāja ar tām apkārt un sauca:
«Evo, evo! Gardas nieres! Smaržīgas nieres! Kas vēlas?»
Ceptās gaļas smarža tiešām ta kairināja izsalkušo gūstekņu degunus, ka tie viegli varēja dabūt vēdera krampjus.
«Nu vācies, vācies tālāk!» atmeta Horžins apātiski ar roku un tai pašā brīdī noslaucīja sev slienas no lūpām.
«Bet, ja tev dotu kaut kripatiņu nogaršot, tu viņu aiz pateicības nobučotu,» Sveiks prātnieciski piebilda.
«Nūjā, ja es viens pats varētu…» aprāvās Horžins, ātri piecēlās un izgāja laukā. Pēc īsa brītiņa viņš atkal atgriezās, kaut ko sev zem mundiera slēpdams.
Bosņaks vēl turpat staigāja ar savām ceptajām nierēm un sauca:
«Evo, nierītes! Gardas, mīkstas, barojošas! Kas vēlas? Evo…»
Šoreiz viņš nepaguva vairs «nierītes» izteikt, kad, itin kā no griestiem, smags ķieģelis novēlās viņam uz galvas un izsita iesmu no rokām. Izbijies, asiņainu galvu tirgonis metās bēgt pie savējiem sūdzēties, ka austrieši to gribējuši nosist un gaļu nolaupīt.
Gaļa tiešām nozuda tai pašā mirklī, un nu barakā iesākās kaušanās. Bosņaki iesāka uzbrukumu ne vien vāciešiem, bet arī čehiem, apvainodami tos nodevībā. Svieda akmeņus, skārda katliņus, un pannas skanēja kā baznīcu zvani. Tad barakā ielauzās krievu zaldāti — veci, bārdaini zemessargi un šauteņu resgaļiem mēģināja saniknoto cīņu izšķirt. Bet bosņaki cīnījās kā lauvas un drīz vien čehu brīvprātīgie nodibināja ar viņiem kopīgu fronti pret krieviem. Zemessargus pieveica, šautenes viņiem atņēma. Feldfēbelis aizskrēja pie poručika vaicāt: ko nu iesākt tālāk?
«Pasaki viņiem, lai šautenes dod atpakaļ,» izklaidīgi teica poručiks. «Tos, kas atteiksies atdot, es rīt likšu nošaut. Tad arī ar viņiem pats aprunāšos. Tādu salašņu dēļ taču negribas naktī no gultas celties.»
Nākamajā rītā poručiks, noskuvies un Laipni smaidīdams,, ieradās barakā. Viņu pavadīja divdesmit kazaki bez šautenēm, bet ar nagaikām pie sāniem. Poručiks tikpat laipni teica:
«Nu, kā jums vakar klājās? Sadumpojāties, vai ne? Bet tas neko nekait. Jūs visi te valstāties bez darba un asinis nedod jums vairs ilgāk miera. Es, kungi, gluži labi zinu, ka visi jūs esat inteliģenti un visaugstākās sabiedrības priekšstāvji. Atļaujiet tomēr palūgt jūs visus laukā — sētā. Esiet tik laipni — unteroficieru kungi!»
Grupa gūstekņu izgāja, brīnīdamās par šo neparasto laipnību, bet Vorobcovs tūlīt piegāja otrai grupai un turpināja:
«Atļaujiet arī jūs palūgt laukā. Man liekas, ka arī starp jums ir daudz inteliģentu un unteroficieru.»
Kad visi bija sapulcējušies sētā, Vorobcovs tikpat pārspīlēti laipnā balsī iesāka:
«Kungi, visus, kas ir izglītoti — brīvprātīgos un unterofi- cierus — lūdzu nostāties kreisajā pusē.»
Laukā bija tāds aukstums, ka tādēļ vien jau visi skriešus pārskrēja kreisajā pusē, lai būtu droši no mocībām darbā. Uz vietas stāvot palika viens vienīgais — Sveiks. Pie viņa piesteidzās poručiks:
«Kāpēc tu neej pie biedriem? Vai neesi vienis prātis ar to inteliģenci?»
Un brašais kareivis Sveiks, roku pie cepures paceldams un. savu priekšnieku ar ziio, laipno acupari sildīdams, tad teica:
«Atļaujiet ziņot, ka neesmu inteliģents. Esmu muļķis. Pavisam muļķis.»
«īsts muļķis!» apstiprināja Vorobcovs, acis iepletis. «Tā nav mana vaina, ka man ir tāda kara apliecība, kurā teikts, ka esmu muļķis!»
«Nu labi, labi! Ej tagad atpakaļ barakā. Atpūties,» poručiks teica un noskatījās Sveikam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz durvīm, kuras viņam atvēra tur nostādītā sardze. Tad Vorobcovs sāka soļot gar rindā nostādītajiem inteliģentiem un teica: «Kungi, jūs iedomājieties, ka esat gudri un izglītoti, bet es teikšu: jūs uzvedieties kā īsti salašņas un dienaszagļi! Jūs esat neliešu banda, ne kara gūstekņi!» viņš uzsauca, stāvētāju rindu nicinoši uzlūkodams. «Vai jums liekas, ka studentiem, jaunākajiem un vecākajiem unteriem vairs nemaz nav jāstrādā? Jūs ateju vietās vairs neuzvedaties kā cilvēki, bet ap barakā m Sa kat pieganīt ka lopi. Labāk jus nosalsiet baraka, nekā atnesīsiet klēpi malkas, ar ko krāsnis iekurināt. Jūs esiet gūstekņi, bet gribat te dzīvot tā, lai jūs apkoptu kā mazus bērnus! Kungi, ja tiešām jūs esat mācīti un saprātīgi ļaudis, tad paklausieties, ko jums teikšu: tam, kaš negrib strādāt, nav vairāk vērtības kā sunim. Tikai vienam no visiem jums netrūka drosmes stāties darbā. Bet jūs, visus pārējos, kuri vēl slēpjaties aiz unteroficieru činām, es tagad pamācīšu, ka vajag strādāt. Ei, zēni,» viņš uzsauca kazakiem, «dodiet, lūk, šai grupai lāpstas un slotas, bet otra grupa nesīs malku un sakraus, to grēdās. Līdz vakaram lai viss te ir tīrs un kārtībā. Ateju vietas izkaisīt ar smiltīm, krietni izberžot. LIn kas negribēs, strādāt — tūlīt dabūs nagaiku pabaudīt! Es par to atbildu!»