Kādā vakarā Horžins aizelsies ieskrēja barakā un, «Rus- skoje Slovo» jaunāko numuru atvēris, īsi teica: «Drīz būs miers. Vecais Francis Jozefs ir miris!» «Tas nevar būt!» Sveiks iesaucās. «Tas ir neticami! Kā gan viņš varēja tik grūtā brīdī pamest savas karsti mīļotās Austrijas tautas? Tur būs drukas kļūda.»
Horžins ar pirkstu norādīja uz avīzes pirmajā lappusē trekniem burtiem iespiesto telegrammu: «Parīze. Kā telegramma no Cīrihes ziņo, ķeizars Francis Jozefs pēc ilgākas slimības naktī miris.»
«Nabadziņš, kā viņš steidzies, pat kara beigas nesagaidījis,» Sveiks līdzjūtīgi ierunājās. «Man liekas, ka tādā neziņā viņam nemaz nebija diezcik patīkami nomirt. Iedomājies tikai: iesākt tik lielisku un slavenu karu, bet nesagaidīt tā beigas — tas ir tiešām šausmīgi!»
Viņš uzlīda uz nārām, paņēma avīzes lapu un no jauna sāka pārlasīt nelaimīgo telegrammu. Bet, kad pie viņa atnāca krievu zaldāti, aicinādami kārtis spēlēt, Sveiks bēdīgā balsī atteica:
«Šodien es nespēlēšu. Vakar jūs mani apspēlējāt līdz beidzamajai kapeikai un šodien vēl neesmu paguvis nevienu gredzenu pārdot. Bez tam man ir skumjas, jo izrādās, ka mans. ķeizars tagad pagalam.»
Arī krievu zaldāti nekavējās izteikt savu līdzjūtību: «Jā, nu beidzot nosprādzis gan, maitasgabals tāds! Bet muļķa cars — velns viņu lai parauj! — vēl dzīvs un vesels! …»
Dažas dienas vēlāk Sveiks devās uz tirgus laukumu ar saviem gredzeniem. Tur bija daudz ļaužu, kuri tirgojās ar visādiem sīkumiem. Sievietes tur pārdeva dažādu krēmu bundžiņas, salūzušas ķemmes un lupatas; vīrieši — gaļu un sau- ,lespuķu sēkliņas, zaldāti — vēju un apavus, kurus tie parasti turpat novilka no kājām un apmainīja pret sliktākiem, saņemdami no žīdiem vai krievu zemniekiem dažus rubļus piemaksas. Un akurāt tai laika tirgus laukumā paradījās virsnieku patruļa, lai tur saķertu kroņa mantas pārdevējus.
Sveiks žvadzinaja savus gredzenus uz kāda veca zobena motrulušā asmens. Apkārt viņam bija salasījies pūlis, kas kaulējās uz nebēdu vai arī, samaksājot par vienu gredzenu, katrā ziņā centās nozagt vēl divus piedevām. Tad pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu resnam, netīram un spalvainam popam, kas tuvojās Sveikam.
«Viņš, droši vien, grib iepirkties manus gredzenus saviem 'bērniem par piemiņu,» priecīgi uzsmaidīdams, ierunājās Sveiks un pastūma savu preci popam zem paša deguna. Tas satvēra •durkli un sāka apskatīt gredzenus. Sveiks pie tam vēroja, ka viņš izraugās un paņem taisni tos gredzenus, kuros bija ietaisīti sarkana celuloīda krustiņi. Noprazdams, ka pops tos grib .nopirkt, Sveiks izvilka vel no kabatas veselas krelles tādu gredzenu.
«Labi, labi,» pops viņu uzslavēja. «Es tos visus paņemšu. Tādus gredzenus pārdot ir aizliegts.»
«Kāpēc aizliegts?» Sveiks iztrūcies iesaucās, jo viņš manīja, ka svētais tētiņš sabāž visus gredzenus sev ķešā, nemaz neapvaicādamies par to cenu.
«Aizliegts — un pietiek!» pops noteikti atkārtoja. «Uz viņiem ir krusts, un tu tos izpārdod zaldātiem. Bet vai tu arī zini, ko viņi pēc tam dara? Samauc šādus gredzenus pirkstos un tad tāpat ar visiem krustiem ateju vietas pogā sev bikses vaļā.»
Pūlī stāvošie zaldati skaļi iesmējās. Pops nosarka.
«Atejas vietā vien vēl nav nekas. Viņi ar krustiem pirkstos pat sieviešu brunčos ķeras iekšā!»
Šoreiz zaldāti vēl skaļāk ierēcās. Kā tītars piesarkušais pops jau gribēja pazust, bet viņam aizsprostoja ceļu.
«Batjuška, gredzenus austrietim atdod! Vai arī tūlīt samaksā! Cilvēks par, velti nevar strādāt. Nu, nu, velc tik ātrāk no kabatas āra!»
«Austrietis nav nekāds cilvēks. Viņš ir mūsu ienaidnieks,» pops īgni atteica. «Kas viņam devis tiesības ar gredzeniem tirgoties? Uz Krieviju viņš atnācis mūsu maizi apēst. Un nu vēl grib mūs ar gredzeniem apkrāpt, Kristus ticību apgānīt.»
Sievas un zemnieki pēc šiem vārdiem izteica popam savu piekrišanu. Bet zaldāti neatlaidīgi palika pie sava:
«Tā nav tava darīšana! Mēs viņus sagūstījam, un kadas tiesības tev ir atņemt viņa lietas? Viņš ir karavīrs — viņš ir mūsējais, zem mūsu likuma!»
«Smērējiet popam pa purnu! Neļaujiet šim suņa bērnam tā cilvēku mocīt!» atskanēja kāda balss, un zaldāti kļuva vēl drošāki. Viņi sāka grūst popu atpakaļ pie Sveika:
«Atdod gredzenus vai samaksā! Citādi…»
Divdesmit rokas pacēla draudošas dūres gaisā.
Pops beidzot izvilka no kabatas gredzenu vīstokli, bet reizē ar to arī kādu saburzītu avīzes «Birževije vedomosti» numuru. To viņš atšķīra vaļa, parādīja Sveikam kādu zīmējumu un laipnā balsī ievaicājās:
«Vai to tu pazīsti?»
«Tas ir mūsu mirušais ķeizars,» Sveiks mierīgi atteica.
«Jā, ja, ja!» tikpat saldi kā sākumā atsaucās pops. «Tas ir jūsu nelaiķa ķeizars. Tagad viņš, paldies Dievam, jau miris. Kāpēc tu neej baznīcā un nelūdz Dievu par viņu, bet tirgojies te ar gredzeniem? Kāpēc tu viņa dēļ neesi ietērpies sērās?»
Visi apkārtējie apklusa. Lieta kļuva interesanta. Par savu uzvaru pārliecināts, pops Sveikam vēl kaut ko avīzē parādīja un turpināja:
«Vai šito arī pazīsti?»
«Jā gan, tas ir mūsu troņmantnieks Kārlis,» sekoja droša un noteikta atbilde. «Viņš man reiz piesprauda medāli un turklāt pārdūra ādu.»
«Medāli tev piesprauda par to, ka uz mums šāvi,» pops svinīgi paskaidroja, zaldātiem sirsnīgu skatu uzmezdams. «Bet par ko tu stāvi tagad: par Franci Jozefu vai par Kārli?»
«Protams, par Kārli,» Sveiks pārliecināti atteica. «Katram kareivim ir jāstāv par savu ķeizaru!»
Manīdamsl ka sievas un zemnieki jau gatavojas Sveikam uzklupt, pops parādīja arī zaidatiem savu avīzes lapu:
«Lūk, bērni, skatieties nu paši un dzirdiet: viņš stāv par ķeizaru Kārli, kas solās vest karu līdz galīgai uzvarai. Kas grib mūs visus iznīcināt. Tur avīzē viss tas ir aprakstīts.»
Kāds jau iegrūda Sveikam spēcīgu dunku sānos. Pops inēģinaja izspiesties burzmai cauri un barā atstāt Sveiku, lai tas tur viens izstrēbtu viņa ievārīto «putru». Bet arī Sveiks nebija vis uz mutes kritis. Tai pašā brīdī viņš skaļi iesaucās: