«Tagad tu lūdzies viņu labi dūšīgi, tad rīt no rīta būsi atkal vesels.»
Bet pievakarē slimais jutās vēl sliktāk: viņš nemitīgi vaidēja, nevarēja vairs pagrozīties un lūdzās tik pamatīgi, ka Sveiks atrada par nepieciešamu dot šādu padomu:
«Viņa, tā svētā pagalvī, nezin, kurā vietā tev īsti sāp. Marek, pacelsim viņu un parādīsim šai to vainīgo vietu, lai ilgi nav jāmeklē.»
Kopējiem spēkiem viņi pabāza svētbildi Zveršinam zem muguras. Slimnieks pēc tam aizmiga, bet nakts vidū atmodās un piegrūda Sveikam:
«Draugs, pavelc tagad viņu laukā; cs jūtos jau labāk. Tas sasodītais rāmis pamatīgi spiež. Jau divas reizes man no tā iebrikšķējās kauli, un, lūk, tagad vairs tik stipri nesāp.»
Trolims Ivanovičs no rīta atnāca modināt, aptaustīja Zver- šinas uzpampušo muguru un drūmi piebilda: r «Viņš slims, un cūka arī slima. 2ēl, žēl …»
Nevarēja izprast, kā viņam šoreiz bija vairāk žēclass="underline" svešā gūstekņa vai savas cūkas. Domādams par šīm dalītām jūtām, brašais kareivis Sveiks saka Marekam stāstīt par kādu notikumu:
«Visiem zemniekiem ir labas sirdis. To es zinu jau no Čehijas. Reiz Všetatos notika tā: bagāts zemnieks Pivoņka sēd traktierī un spēlē kārtis ar saviem draugiem. Pēkšņi tur ienāk viņa meitene un sauc: «Papiņ, papiņ, nāc ātri uz mājām; mam- miņa ir saslimusi.» Sis arī atgriežas no galda un atbild: «Saki, ka es drīz iešu. Vai vecmāte ir jau atnākusi? Pasaki tai, lai pasteidzas.» Un spēlē atkal tālāk. Pēc pāris minūtēm atskrien otra meitene: «Papiņ, papiņ — nāc tūlīt mājās. Vašeks nupat nokrita no jumta, un ārsts nevar viņu dabūt pie samaņas.» Šoreiz viņš pat no galda nenogriezās, tikai atbild: «Saki, ka izspēlēšu partiju līdz galam un tad bez kavēšanās iešu.» Pec stundas vēlreiz atskrien pirmā meitene un saka: «Papiņ, papiņ
— ko nu lai darām? Govs grib atnesties, bet nevar. Ataicinājām veterinārārstu — tas arī stāv ka muļķis, bet mums vajaga telēna.» Tiklīdz Pivoņka to izdzirda, viņš tūlīt nometa kārtis, paķēra cepuri un tik ātri sāka skriet uz majam, ka meitene tikai pa gabalu vēl paguva viņam nosaukt pakaļ: «Piedod, papiņ
— ar mammiņu un Vašeku nekas slikts nav noticis. Es tikai negribēju tevi tūlīt sabaidīt par to govi.»
«Biedri,» beidzot iestenējās Zveršina. «Ja es nomiršu, izdaliet manu mantojumu. Tu, Marek, paņem manu somu, un Sveikam es novēlu savu tējas kannu.»
«Par to, draugs, nerūpējies,» Sveiks steidzās viņu nomierināt. «Vari būt jau tagad pārliecināts, ka bēres tev sarīkosim lieliskas. Apraksim tevi kā īstu karavīru, kas godam kritis kaujas lauka, kaut arī šoreiz tavs kritiens notika tikai pār cūku. Atļauj, mēs tevi tūlīt iznesīsim laukā, lai te, krēslā mirstot, tev nebūtu pavisam vientulīgi ap sirdi.»
Viņi iznesa Zveršinu pagalmā, nolika tur uz salmiem, un Sveiks, vētītavas kloķi griezdams, dziedāja viņam sēru maršu:
«■Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina …»
Jo tālāk — jo žēlāk atskanēja viņa dziesma un lēnāk griezās vētītava. Trofims Ivanovičs klausījās, klausījās, līdz beidzot vairs nevarēja paciest tādu dziesmu, izņēma Sveikam kloķi no rokām un teica:
«Kad krievu darbu dari, tad krievu dziesmu dziedi. Lūk, šito:
«Mūsu zēni — braši zēni zivis zvejoja,
Go — go — go! Go ■— go — go! Zivis zvejoja ..
Tā dziedādams, viņš grieza vētītavu ar tādu sparu, ka pelavas aizlēca solus divdesmit pa gaisu.
«Tu, saimniek,» teica viņam Sveiks, «atgādini to ksendzu no Čelovas, kas salīga divus kalpus malkas ciršanai. Viņi nu cērt, bet šis vēro pa logu. Tad iziet laukā un sava: «Draugi, kam jūs tik skumīgi? Bez dziesmas darbs slikti veicas, un Dievam arī gluži labi patīk, kad dzied. Sākat kaut ko vilkt vaļā, bet tikai tādu īsti dievbijīgu.»
Viņš atkal aiziet savā istabā, bet ļaudis cērt un dzied: «No debesīm būs man atnest» — un iecērt vienu reizi. Tad dzied tālāk: «Jums labu, jaunu, jauku vēst» — un iecērt otrreiz. To ksendzs, protams, ilgi nevar izturēt. Viņš pasauc savu ķēkšu līdz, iziet abi pagalmā un saka: «Tas vēstis nu jūs diezgan esat nesuši. Tagad mēs uzdziedāsim «Kristus ir dzimis — viss ienaids ir rimis» — un jūs pie katra vārda taisat trīs cirtienus, kā jau tajā dziesmā klājas.»»
«Tā ziņģe man patīk.» piekrita Trofims Ivanovičs, redzēdams, ka tagad arī Sveiks sāk griezt vētītavu ātrāk. «Bet mūsējās ir tomēr labākas. Kad tu ēd krievu maizi, tad vajaga arī krieviski dziedāt. Nu, palūk, Marfa ir jau atnākusi cūku ārstēt. Iesim, bērni, izlaidīsim slimo laukā!»
Slimo cūku viņi izvilka pagalmā. Veca, skrandaina sādžas sieva piegāja tai klāt, novilka savu puskažociņu, uzmeta to virsū cūkai ar aizcietējušo vēderu un tad slimnieci vairākkārt no visām pusēm pārkrustīja. Tar izvilka no kules pudeli ar svēto ūdeni, pieņēma sev pilnu muti un uzspurdza cūkai uz abām acīm. Katru reizi pēc šīs «ārstniecības» slimā cūka labsajūtā ierukšķējās, un vecā Marfa tai pārmeta krustu pār galvu. Pēc tam viņa no maizes samīcīja bumbiņu, ietina tur kaut kāda auga lapas, aplēja ar saulespuķu eļļu un svēto ūdeni. Trofims Ivanovičs atpleta cūkai muti, un Marfa savu bumbiņu tur iemeta tā, ka slimniecei to gribot negribot vajadzēja norīt. Nu Marfa iegāja būdā, iznesa vienu svētbildi un ar to rokās sāka staigāt cūkai apkārt, no sākuma iedama lielu riņķi un pamazam to savilkdama arvien šaurāku, līdz beidzot apstājās pie pašas astes, nometās tur ceļos, sāka kaut ko čukstēt, krustījot sevi, svētbildi un slimo dzīvnieku.
So ceremoniju pabeigusi, Marfa aizgāja un atnāca atkal tikai ap pusdienas laiku. Cūkai droši vien radās kādas iekšējas sāpes, jo, pūlēdamās piecelties, viņa visu laiku griezīgi urkšķēja. Vecene atkal nometās ceļos, aptaustīja slimās sānus, apslacīja to ar svēto ūdeni un tad ar vienu veiklu naža vilcienu pēkšņi atgrieza tai asti, steidzīgi aplaistīdama to ar svēto ūdeni.