Ar vienu spēcīgu lēcienu tagad cūka bija kājās. Viņa skrēja pa visu sētu un kvieca tik dikti, ka ausis vajadzēja cieši aizbāzt, lai bungu plēvītes nepārplīstu. Vecene abām rokām pacēla svētbildi augstu gaisā un — cik spēka — devās kviecējai visur pakaļ, pati arī tik nelabi kliegdama, ka drīz vien vairs nevarēja saprast, kura no abām ir vairāk prātu zaudējusi.
Beidzot cūka apmierinājās, sametās kūkumā un zem asiņainās astes atliekas atskanēja glābjošais rūciens. Sai brīdī svētbildi uzlika uz slimās kupra, un tad notika brīnums: cūka vēlreiz smagi ierukšķējās un sāka mierīgi, atviegloti elpot, priecīgi aizskrēja uz ganībām, ēda atkal zāli tā, it kā nekādu traģēdiju nebūtu pārdzīvojusi.
Ar lielu interesi un izbrīnu visu šo māžošanos vēroja arī Mareks ar Sveiku. Trofims Ivanovičs nokrekstējās ar tādu pat labpatiku kā cūka, kad tai sāka birt pirmās-spiras. Tad viņš ar Marfu sāka kaut ko pārrunāt, norādīdams uz turpat tuvumā gulošo Zveršinu. Vecene piegāja pie slimā un sāka izvaicāt, kas tam sāpot. Pēc tam viņa atgriezās pie Trofima Ivanoviča un teica:
«Vai trīs mārciņas tauku dosi? Divas par cūku un vieni* par austrieti. Dieva vārds — lētāk es nevaru. Tu pats redzēji, ka debesu ķēniņš tā uzreizi vis nepaklausīja savas kalpones lūgšanām. Ar vienu rāvienu vien tava cūka nepalika vesela. Vai tev liekas, ka par austrieti — mūsu ienaidnieku — iežēloties• viņš tur, augšā, būs viegli pierunājams?»
«Vairāk kā divas mārciņas nedošu,» noteikti pretojās Trofims Ivanovičs. «Pusotras mārciņas par cūku un pusmārciņu par austrieti. Cūka ir mana, tas tiesa, bet kas man no austrieša par labumu? Iežēlojies labāk tu, Marfa, par viņu: sieviešiem jau vispār mīkstākās sirdis, un Dievam ir tīrais nieks pie tās pašas reizes vēl vienu brīnumu vairāk izdarīt. Strādnieks man tomēr būtu gluži labi noderīgs, un sapratīsi jau pati, par velti'; es viņu slimu te barot ilgi nevarēšu. Vest uz slimnīcu — turpat simts verstis no šejienes — ir nepatīkamas klapatas, lai gan viņš ir kroņa cilvēks un jāārstē tur būtu par brīvu.»
«Par mazāk kā trīs mārciņām man nelon nopūlēties un pa jokam, vis lūgšanas līdz debesu tēvam augšā netiek. Cūka- sver turpat desmit pudus — kaunies ar', skopuli! Vai Dieva dusmu nemaz nebaidies, ka viņa kalponi tā drīksti nonicināt? Sadžas vecākais par viena paša slima sivēna apvārdošanu man iedeva piecas mārciņas tauku.»
«Un tu, vecā burve,, pēc tam vēl negribi par brīvu nolūgties viena nabaga cilvēka laba!» sirdījās Trofims Ivanovičs. «Noskaiti kārtīgus pātarus, un lai Dievs dara, kā viņam pašam tīk. Nu, salīgsim kristīgi: lai tad ar' iet divarpus mārciņas,, un — līkop!»
Marfa laikam saprata, ka lielāku maksu šoreiz neizplēsīs, un tādēļ bija ar mieru, tikai drošības pēc turpat vēl piebilda:
«Bet dod tu man svaigus taukus un nevis kaut kādu vecu smirdoņu!»
Viņa atkal novilka savu puskažociņu, ar kuru no rīta bija apsegusi cūku, un lika to uzvilkt Zveršinam mugurā. Pēc tam viņa pavēlēja slimnieku aiznest šķūnī, nolikt sienā, bet Trofi- mani Ivanovičam stingri noteica:
«Vakarā uzliec patvāri, austrietim muguru norīvē ar siltu gavēņa eļļu un tad padzirdi ar tēju tik, cik ņem iekšā. Es atnākšu no rīta un nolūgšos Dievu par viņu. Tad pat sagatavo tās divas pusmārciņas tauku, bet pielūko — ņem tos vislabākos!»
Vakarā Sveiks ierīvēja Zveršinas muguru un pie tam izdarīja tik pamatīgu masāžu, ka slimais stenēja un vaimanāja kā aizkauts. Dūņa atnesa patvāri, Zveršina sadzērās tēju un, naktī atmodies, paziņoja Sveikam:
«Es esmu viscaur slapjš kā žurka. Tātad es nemiršu vis ' vēl, ja tik daudz sviedru nāk laukā.»
Nākamā rītā Zveršinu atkal iznesa pagalmā, atnāca Marfa un, ne varda nerunādama, iešļaca slimajam sejā svēto ūdeni, ko bija 110 majas līdzi atnesusi mutē. Zveršina no izbailēm nodrebēja un atkal sajuta, ka kaut kas mugurā nobrikšķēja. Pēc tam pa visu ķermeni pārskrēja patīkams siltums, un viņu piespieda vēl izdzert pudeli svētā ūdens. Kad šis ūdens ieguldzās slimnieka vēderā, vecene sāka, tāpat kā vakar cūkai, staigāt viņam apkārt ar svētbildi rokās. Tad viņa nometās ceļos, izvilka no kules maizes bumbiņu, un Sveiks, kas turpat blakus, visu vēroja, savu karabiedru steidzās pamudināt:
«Rij nu to bumbuli ar labu iekšā, citādi Trofims Ivanovičs nāks un pletīs tev muti vaļā. Tā vecene ir gudra — viņa tev neko sliktu nedarīs. Bet, vecā, to nazi gan te vairs necilā — viņš ir precējies cilvēks.»
Marfa tomēr izvilka savu dunčeli, un viņas izskats tai brīdī likās diezgan aizdomīgs. Zveršina, to pamanījis, vienā mirklī, nosvieda puskažociņu, kā briedis pielēca kājās un, cik tik spēdams, drāzās prom pa pagalmu. Vecene viņam sekoja, saukdama:
«Ņem maizi! Ēd dievmaizīti, tā ir baķuškas atnesta!»
Zveršina atskatījās tikai tad, kad bija jau labā gabalā, un,. Marfas rokā joprojām nazi redzēdams, izmisušā balsī iesaucas:
«Vecene, nenāc man klāt! Es tevi nositīšu! Neļaušu sev neko atgriezt! Man Skavicā ir jauna sieva, un es esmu jau vesels — man nekādās operācijās nav vajadzīgas!»
Sveiks paskatījās uz Mareku, kas plīsa vai pušu no smiekliem, un ļoti nopietni teica:
«Viņam ir taisnība — no tās vajaga mukt. Tādai raganai gluži viena alga — cūka vai cilvēks, kad tikai tiek klāt. Man tomēr liekas, ka te būs kāds pārpratums, kas vēlāk noskaidrosies. Zadrovicos pirms kara dzīvoja tāds pilsētas vecākais Sas- ka. Kad sākās mobilizācija, vienu dienu pie viņa aizelsies atskrien policists un saka: «Vecākā kungs, esiet tik labi un steidzieties tūlīt uz rātsnamu; jums jāredz, kas tur ir noticis.» Sis aizskrien arī un redz: pie rātsnama jau stāv žandarms, šautene pār plecu un ar pledu tas kaut ko aizsedz sev pie kājām. Ieraudzījis vecāko, tas tūlīt paceļ savu pledu un dusmīgi vaicā: «Vecākā kungs, vai nezināt, kas to te ir izdarījis?» Sas- ka noliecas un redz: pie pašām durvīm guļ cilvēka izkārnījums ar ķiršu kauliņiem iekšā, un taisni zem tā atrodas viņa apus- tuliskās augstības ķeizara Jozefa fotogrāfija. Sis sāk pilnā kaklā smieties, tādēļ ka pats bija sociālists, bet žandarms saka: «Paliekat pagaidām te, kamēr es atvedīšu šurp jūsu Neku. Tas ir tikpat gudrs kā policijas suns. Gan viņš pēc smakas atradīs noziedznieku.» Suns apostīja vainīgo vietu, paskatījās uz žandarmu un savu kungu niķīgām acīm, tad pacēla kāju un uzlaida slapjumu taisni uz ķeizara ģīmetnes. Žandarms tai bridi paģība, bet, kad to atkal dabūja pie samaņas, viņš arestēja Sasku un Neku. Pirmo nosūtīja uz karatiesu Kjadno un vēlāk ļāva atgriezties Prāga, bet otro pakāra bez kādas tiesas pie staba tirgus laukumā — visiem sociālistiem par biedinājumu.»