Zveršinu izglāba Trofims Ivanovičs, kurš tai brīdī iznāca pagalmā un diktā balsī iesāka strīdu ar Marfu, kurai viņš attei cās maksāt vairāk par divām mārciņām tauku, jo austrietis pats esot piecēlies un sācis skriet bez Dieva tā Kunga iejaukšanās šajā lietā.
DEVĪTĀ NODAĻA Zirgu zaglis pret paša gribu
Labība bija izvētīta un sabērta apcirkņos, saule atkal sāka spīdēt, un Trofims Ivanovičs sestdienā nolēma:
«Tagad pārvedīsim sienu mājās. Ei, bērni,'dodieties stepē — pārdzeniet zirgus un vēršus no ganībām.»
Gūstekņi izgāja rīta agrumā, tikko pamodušies. Pār stepi vq1 pletās baltas miglas. Viņi gāja tai virzienā, kādu saimnieks ar rokas metienu bija norādījis. Gāja jau veselu stundu, visu laiku apkārt redzēja laukus, ļaudis un lopus, bet no Trofima Ivanoviča ganāmpulka tur nebija ne vēsts.
«Velns lai parauj!» beidzot iesaucās Mareks. «Mēs taču nemaz nezinām, kas un kur viņa lopus gana. Es aiziešu atpakaļ uz mājām un paprasīšu saimniekam.»
«Gluži pareizi,» Sveiks piekrita. «Jau veselu nedēļu mēs viņa zirgus un vēršus neesam redzējuši. Tos droši vien uzrauga kāds visas sādžas kopējs gans.»
«Neviens te viņiem negana,» pretojās Zveršina. «Vismaz es nekad pie lopiem neesmu pamanījis ganus.»
Mareks devās mājup, un Zveršina izteica šādu priekšlikumu:
«Mums tomēr jādodas uz priekšu. Es tagad iešu šajā virzienā, bet tu ej uz to pusi. Ja pamani meklējamos — svelp labi skaļi; ja es pamanīšu — darīšu tāpat.»
Viņi izšķīrās katrs savā virzienā. Sveiks gāja un gāja, bet nekur nesastapa tādus zirgus un vēršus, kuri pēc viņa pārlie-
čības varētu piederēt Trofimam Ivanovičam. Kolīdz viņš tuvojās vēršiem, kuri gānījās izklaidus, tie sacēla astes gaisa un muka jau pa gabalu. Gluži tapat notika ar zirgiem: viņi izpleta nāsis, iezviedzas, saspēras ar pakaļkajam un aizskrēja stepē tik lepni, ka krēpes vien noviļņoja vējā.
Laiks bija karsts. Sveiks sāka jau pagurt. Viņš novilka kreklu, atlaidās zālē, bridi pagulēja un tad atkal saka meklēt pazudušos lopiņus. Tālumā jau bija redzams kaimiņu ciems, kad pēkšņi viņam uzsmaidīja laime. Kada ganāmpulkā Sveiks pamanīja zirgu, kas, bez šaubam, piederēja viņa saimniekam. Sveiks uzmanīgi tam tuvojās un laipni sauca:
«Juša! Juša!»
Tai brīdī, kad citi zirgi metas bēgt, viena ķēvele tomēr palika stāvot, jo sāka ostīt maizes gabalu, ko Sveiks ar nolūku izvilka sev no kabatas.
Šoreiz viņš uzvarēja. Satvēra ķēvi aiz krēpēm, laimīgi uzlēca tai mugurā, atdalīja no bara vēl sešus vēršus, kuriem arī vajadzēja piederēt viņa saimniekam, un tad pilnā gaita ar tiem laida prom uz savas sadžas pusi. Gabalu paskrējuši, vērši vairs negribēja klausīt, mēģināja izklīst, žēli māva un lauzas atpakaļ uz ganāmpulku. Kamēr vienu noķēra, citi bija jau vēl tālāk aizbēguši. Patiesību sakot, tas bija ellīgi grūts uzdevums, ko šoreiz Sveiks godam centās paveikt. «Ja nu reiz esmu nokļuvis šai Amerika un ticis kovboja goda, tad blamēties nedrīkst,» viņš pats sevi mudināja, padzinis vēršus jau labu gabalu uz priekšu. «Velns viņu saziri, kas tad te par kārtību: simts gadus es jau karā esmu padevīgi klausījis visādus ēzeļus, un nu man vairs negribēs pat vērši paklausīt! Vai tas nav dīvaini: es te laga nevaru savaldīt nieka sešus vēršus, bet ir ēzeļi, kas savalda veselas tautas un iedzen tās vēl pozīcijās nomirt. Vai es esmu sliktāks par viņiem? Nē!»
Šī pašapziņa tā pacēla Sveika enerģiju, ka, skaļi kliegdams, viņš sāka komandēt savu sešgalvu armiju. Vecs zemnieks, kas grāba sienu attalākā laukā, nejauši izdzirda šis varonīgās skaņas, pacēla roku pār acīm, ieraudzīja svešo laupītāju un saka kliegt:
«Ei, ci, pareizticīgie ļaudis! Sanākat, sanākat! Lūk, austrietis — zirguzaglis aizdzen mūsu lopus! Dzenieties pakaļ tam velna bērnam! Ak tu, suņa dzimums, gan mēs tev vēl sakursim īstu krievu pirti uz muguras!»
Viņš pieskrēja pie kaimiņa, izrāva tā zirgu no ilksīm, uzlēca tam mugurā un pilnos auļos drāzās taisni uz Sveiku, visā balsī vēl vienmēr kliegdams:
«Zirguzaglis, zirguzaglis! Ķeriet, turiet viņu! Pjotram Iva- novičam ķēvi nokampis! Ķeriet, pareizticīgie ļaudis!»
Zemnieki sāka ielenkt Sveiku no visām pusēm. Viņš sajuta, ka_nupat klāsies plāni, pameta vēršus un spēra ķēvei no visa spēka pa sāniem, lai tā ātrāk iemuktu Trofima Ivanoviēa drošajā pajumtē.
Ķērāju troksnis kļuva arvien diktāks un draudošāks. Visdrošākais no viņiem metās bēglim tieši virsū un tā sabaidīja Sveika ķēvi, ka tā, cik jaudas, sāka skriet, abus galus uz augšu svaidīdama un nemaz vairs nerēķinādamās ar jātnieka gribu. Sveiks ieķērās krēpēs un turējās visiem spēkiem, līdz nevaldāmais lopiņš laimīgi ieauļoja taisni Trofima Ivanoviča sētā. Tur stāvēja saimnieks ar Mareku un mierīgi gaidīja, kad abi izsūtītie pārdzīs ganāmpulku.