«Tik, cik jūs varat dot.»
«Ko vēlaties?»
«Tiesa, prece ir jūsu. bet sakiet, kādas tai būs piedevas?»
«Tas jums pašiem jānolemj. Esat taču pie mums atbraukuši, bet ne mēs pie jums. Jūs nākat ar priekšlikumu.»
«Viņi taču tielējas gluži kā gadatirgū,» piebilda Sveiks.
«Mēs savam dēlam' vēlamies sievu, kurai būtu pašai savs patvāris un spilveni,» beidzot iesāka skaidrāku valodu runāt lijas tēvs.
«Un kaldinātu pūralādi!» steidzās piemetināt māte.
«Nu, lūk: patvāri došu, spilvenus došu, bet apkaltu pūralādi nekādīgi nedošu!» noteikti atbildēja Trofims Ivanovičs.
«Puralāde būs, bet tikai krāsota,» paskaidroja Dūņas māte.. «Ar tādu tik krietnai meitai, kāda ir manējā, pilnīgi pietiek.»
«Nē, mēs tomēr prasām apkaltu!» pretojās IIjas māte. «Vaš tada nieka dēļ jums vajag mūsu dēlam kaunu darīt?»
Istabā ienāca Dūņa, apģērbusies svētku drēbēs. Vīsi, atskaitot precinieku, izlikās, it kā viņu nemaz neredzētu, un Trofims Ivanovičs tikpat svinīgi kā pirmīt teica:
«Nu tad lai iet ar' — dosim apkalto! Mūsu Dūņa tomēr tādu precinieku, kāds ir jūsu Ijja, atrastu arī bez visas pūralādes.. Bet par to Iļjam tad jāpērk viņai kalašas un kāzās jāsamaksā, puse no izdzertā brandavīna.»
«Ko? Sievai kalašas? Un pusi no brandavīna!» sašutusi iesaucās lijas māte, un, saķērusi ar vienu roku vīru aiz pleca, ar otru dēlu padusē, viņa turpināja: «Nākat, iesim tūlīt prom! Nekas no precībām te neiznāks. Jūs dzirdējāt, kas tie par bezkaunīgiem ļaudīm!»
Ar spēcīgu grūdienu viņa izstūma abus vīriešus no istabas laukā, vēl arvien kliegdama, pati sameklēja zirgus un izveda tos pagalmā, lai iejūgtu ratos prombraukšanai. Bet, pirms viņa bija uzlikusi loku, pagalmā izgāja arī Dunas māte un mierīgi ierunājās:
«Vai tu jau dulna esi palikusi, jeb tev cita kaite piesitusies? Pati teici, ka esot bagāti ļaudis, un nu negrib, ka dēls manai meitai kalašas nopirktu. Man taču ir jāzin, kā līgavainis prot. savu līgavu novērtēt. Savā mūžā tu neesi tādus spilvenus redzējusi, kādus es varu dot savai meitai līdzi.»
Tad līgavaiņa māte pati atkal izjūdza zirgus, lika vīriešiem atgriezties istaba, iegāja tur arī pati un, Duņu aiz pleca notvērusi, iegrūda to blakus telpā, tūlīt turp pakaļ aizraidīdama arī savu IJjušu:
«Tagad nu iepazīstaties!» — un viņa aizslēdza durvis.
«Tas tiešām var labi beigties,» piebilda Sveiks, «jo tajā telpā nav neviena loga. Tumsa tiem abiem ir tagad kā radīta.»
Kamēr vecie vēl galīgi salīga, kurš kuru ieaicinās kāzās, cik sapirks šņabi un cik nokaus lopiņu — Iļja palievenī sataustīja katlu mucu, apsēdās uz tās un tciea Dūņai: «Paskaties, kādi man skaisti zābaki kājās! Vai vari saredzēt?»
Bet apkārt bija pavisam tumšs, un Iļja runāja gluži klusi. Dūņa tomēr pareizi nojauta, kas viņam padomā, un skaļā balsi atteica:
«Redzu gan. Zoles ar naglām piesistas un stulmi pārklāti ar labu laku. Kur tu tādus pirki? Droši vien rubļus divdesmit esi samaksājis?»
«Tādi maksā divdesmit divus,» čukstēja Iļja vēl klusāk. Bet Dūņa vēl skaļāk atbildēja:
«Divdesmit divus? Par tādiem arī divdesmit piecus nav žēl maksāt!»
«Nu kā tad būs: vai nāksi pie manis par sievu?» Iļja pusbalsī turpināja. Tagad toties Dūņa iesāka čukstēt:
«Bet vai tu mani nesitīsi? Un nepiedzersies pilns kā cūka?»
«Es tev, Dūņa, nekad pāri nedarīšu,» apvainots nopūtās Iļja. «Es jau dzeru tikai pa svētdienām. Varbūt, vēl karā būs jāaiziet un tu tad paliksi par zaldāta atraitni.»
Viņš satvēra līgavu pie rokām un pirkstiem aptaustīja tās augšup līdz pat pleciem, lai pārliecinātos, vai muskuļi pietiekoši labi attīstīti. Gluži tāpat viņš aptaustīja Dūņas kājas un gurnus, atrazdams tos par tik krietniem, ka klusībā pie sevis nodomāja: Māte būs pilnīgi apmierināta, kad pateikšu viņai, ka acīm redz, ausīm dzird un muskuļi kā stiprai ķēvei.
Glāstīdams Dūņas atsegtos ceļgalus, viņš svarīgi piebilda:
«Kalašas tomēr es nopirkšu, lai redzi, ka man nekā nav žēl tevis labā.»
Pēc šī solījuma Dūņa kā dēle iezīdās viņā, un Iļja sajuta, ka viņa melnā krekla apkakle top šaura, žņaudz un smacē nost. Par laimi šai brīdī māte pēkšņi atvēra durvis. Viņa pavēloši sauca:
«Nāc, Iļja, laukā, iesim prom! Nekas no šīm precībām neiznāks. Simts rubļus grib 110 mums priekš šņabja izplēst. Kala šas viņiem jau apsolīju, piecdesmit rubļus nodzeršanai arī nežēlojām, bet tiem negantniekiem jau nekad nav diezgan. Atradīšu tev citur labāku sievu!»
Turpat aiz viņas stāvēja mājasmāte un kliedza Dūņai:
«Labāk es tevi dīķī noslīcināšu, nekā tādā ģimenē atdošu! Atbrauc pēc meitas un kopā ar viņu grib aizvest visu māju. Līgavai tādam preciniekam vajadzētu zobus rīklē sadzīt!»
Atbraucēji atkal izgāja pagalmā, šoreiz sajūdza zirgus, iesēdās ratos un izbrauca pa vārtiem. Bet pēc minūtēm desmit viņi atgriezās, un no ratiem izlēca Iļjas tēvs, saukdams:
«Hei, Trofim Ivanovič, astoņdesmit rubļus šņabim es došu.
Pārdomā un dod man atbildi. Labu mantu tu pārdod, bet nekad vēl savā mūžā neesi taisījis tik izdevīgu veikalu. Astoņdesmit — un pats es daudz nedzeršu. Nu, tagad pielūko, ka neaizlaid mūs tukšā uz mājām!»
«Lai Dieva rokā,» smagi nopūtās Trofims Ivanovičs. «Būs, kā tu vēlies.»
Viņš pirmais iegāja istabā, un citi sekoja. Tur Trofims Ivanovičs no sienas nocēla svētbildi, Dūņa un Iļja nometās ceļos, un Trofims pirmais tos abus apsvētīja, pēc tam svētbildi nododams citiem, kuri sekoja viņa priekšzīmei. Pēc tam visi kopīgi ieturēja vakariņas.
Dūņa tagad bija līgava. Kāzas nolika pēc trīs nedēļām, un Sveiks, kad tas kopā ar biedriem bija ielīdis savā naktsguļas alā, nopūzdamies teica Marekam: