«No tiem gan iznāks laimīgs pāris. Vecie tos nosvētīja ar to pašu svētbildi, ar kuru burve izārstēja slimo cūku. Viņiem tas svētais laikam noder pret visādām kaitēm.»
Vēl vienu nedēļu viņi pavadīja tīrumā: kūla miežus, veda sienu un tikai svētdienā pārbrauca mājās. Dūņa bija kļuvusi jautrāka, bezbēdīgāka. Retumis pie viņas darbalaukā atjāja Iļja, šo to piepalīdzēja un atkal pazuda. Vēl biežāk kā agrāk tagad Duna izvilka no kabatas spoguļa gabaliņu un pūderi. Viņas seja it kā atdzīvojās apziņā, ka tagad tā ir jau īsta līgava. Bet, kad naktī, laukā zem ratiem guļot, Trofims Ivanovičs sāka krākt, veikli kā ķirzaka viņa pielīda nomaļus gulošajam Marekam, piespiedās tam cieši klāt, sildīdama ar savu karsto ķermeni un čukstēdama:
«Tikai klusām! Lūk nu, kā mans zēns tagad iemācījies negulēt un gaidīt, kamēr Dūņa viņu apmīļos.»
Pļauja jau bija sen nobeigta. Puslauks uzarts. Sākās garie vakari, un Sveiks laimīgi atrada, kā tos lietderīgi izlietot. Ganībās auga ļoti daudz šampinjonu; pusdienas laikā tos salasīja un vakarā aiz šķūņa ilgi cepa. Olas viņiem arī izdevās dabūt, bet taukus Zveršina zaga no pieliekamām telpām, kamēr saimnieku nebija mājās. Kopējās vakariņas gūstekņi vienmēr papildināja ar īpašu maltīti. Vienmēr atnāca saimnieks, apskatījās, ko Sveiks tur cep, bet, šampinjonus ieraudzījis, īgni nospļāvās:
«Kāpēc tu neņem vairāk maizes un putras? Kā tādu draņķi var ieēst?»
«Es, draugi, ar interesi gaidu, kas notiks kāzās,» Sveiks teica. «Saimniece teica, ka nokaušot cūku, nopirkšot aunu, cepšot pīrāgus ar galu un desmit mārciņas siļķu pārvedīšot mājās. Tie visi viņiem ir lieli gardumi, bet šampinjonus, ko pie mums ēd tikai aristokrāti, viņi te sauc par… draņķi. Kā kuro reizi gan cilvēkam negadās ar to pašu ēšanu! Es pats pazinu kādu nabaga studentu, vārda Knoblihu. Viņš pasniedza stundas bagātās ģimenēs, kaut kā sāpelnīja sev pārtikai, bet vispār viņam veicās Joti slikti. Lai lētāk iztiktu, apmetās viņš Podskalos, kādā vecā mājā, kur bija daudz prusaku. Un katru reizi, kad naktī pārnāca mājās, viņš kaut ko atnesa līdz arī saviem prusakiem kā pats uzticamākais draugs.. Bet kādreiz atgadījas, ka šo uzaicināja vakariņās kāds fakultāti patlaban beidzis draugs. Viņš vakariņas, protams, sarīko pieklājīgā restorānā, un viss ir iekārtots tā, ka labāk nevar vēlēties.
Sēd nu nabaga students pie galda un ēd tāpat kā visi citi, bet ķelneri staigā visapkārt un iznēsā gardumus. Te pēkšņi šis sajūt, ka pa kaklu kaut kas tekā, ķer ar roku… un akurāt tai brīdī no apkakles mērces traukā ielec tarakāns, apkrīt uz mutes un ķepurojas visām savām kājiņām gaisā.
Knoblihs pagalam iztrūkstas un nobāl kā krīts — vai tikai kāds nav pamanījis šo kauna darbu? Bet ievērojis to nav neviens, atskaitot vienīgi vecāko ķelneri, kas turpat stingri uzmanīja kārtību. Pamanījis, ka Knoblihs pārlieku noliecas par mērces trauku, viņš no muguras tam čakli piesteidzās un arī turpat ieskatījās. Šausmas — mērcē peld īsts, liels prusaks — turklāt vēl dzīvs! Tagad nobāl arī vecākais ķclneris, viņš atn paķer no galda mērces trauku un pusbalsī iesaucas:
«Atvainojiet!»
Tad viņš, atpakaj neskatīdamies, aizsteidzas uz virtuvi. Pēc brīža atnes jaunu trauku, uzliek uz galda un pačukst Knobli- ham:
«Esiet tik laipni, vienu brītiņu panāciet sānis .. .»
Tur vecākais ķelneris nokrita Knobiiha priekša ceļos un sāka žēli lūgties:
«Kungs, piedodiet šoreiz: man mājās ir sieva un četri bērni. Es tiešām nesaprotu, kā tas nekrietnais kukainis tur dzīvs varēja iekļūt, jo pie mums visu pamatīgi uzvāra.»
Tad viņš iedeva Knobliham 100 kronas par klusuciešanu un vēl piemetināja: «Ja kādreiz jums pietrūkst naudas — atnākat droši pie manis; es pats arī zinu, ko nozīmē būt nabaga studentam. Es ceru, ka varēšu jums .vēl izpalīdzēt…»
Pēc šī gadījuma Knoblihs saviem prusakiem sāka vakariņās pirkt Pilzenes alu, ungāru desas un vakarā arī gurķus. Viņš tos citādi vairs nesauca, kā tikai «mani labdari», ķatru dienu noķēra vienu prusaku un nēsāja līdzi sev kabatā, sērkociņu kārbā iesprostotu. Pusdienas un vakariņas viņš ieturēja tikai vislepnākajās viesnīcās un restorānos. Un katru reizi, kad maltīte gāja jau uz beigām, viņš, cigāru kūpinādams, kādā traukā pa- slepus iemeta savu prusaku. Un es pats savām acīm redzēju, ka, šitā rīkodamies, nabaga Knoblihs drīz vien uzbarojās līdz 160 kilo un izmācījās par dakteri, Bršovicos nopirka namu, un nu jau viņam pieder arī divi automobiļi. Bet tagad viņš, nepateicīgais, savā mājā prusakus vairs acu gala nevar ieredzēt. Virtuvē pastāvīgi viņš tur divus ežus, un, kad ķēkša reiz nejauši bija vienam uzkāpusi virsū — šim dakterim gribot negribot vajadzēja viņu par brīvu izārstēt.»
«Jā gan — šīs kāzas arī es gaidu ar ilgošanos,» piebilda Mareks, apātiski nožavadamies.
Nākamā svētdiena bija liela diena Dūņas dzīvē, un ari Sveikam tā ilgi palika atmiņā. Cūku nokava un spalvu tai nosvilināja ar uguni, nožmiedza arī aunu, atveda lielu vezumu, pilnu ar degvīnu, to ieslēdzot kaut kur droša vietā. Jau 110 paša rīta Dūņa staigāja gluži baltās drēbēs un galvā viņai bija vainags no zeltainām lapām ar vaska krāsas pumpuriem.
Pusdienā vajadzēja notikt laulībām, bet pulkstenis jau skaitīja pusdivpadsmit, taču līgavainis vēl nerādījās. Kad Mareks Trofimam Ivanovičam jautāja, ko tas nozīmējot, tas domāja, ka līgavainis laikam būšot jau baznīcā un tur gaidīšot:
«Ejiet vien, bērni, turp. Gan baķuška labāk par visiem to zinās.»
Tad sanāca kāzu viesi — Dūņas radinieki. Izrādījās, ka līgavainis tiešām jau gaida "baznīcā.