Dievkalpojums beidzās. Koris zemās balsīs vēl vilka un locīja: «Kungs, apžēlojies! Kungs", apžēlojies!» Un pops sāka laulāt. Viņš līgavainim un līgavai galvā uzmauca lielus vainagus, deva abiem no viena biķera vīnu nodzerties, pats dziedāja, kaut ko bubināja bārdā un labu laiku staigaja apkārt jaunajiem, kā Sveikam šķita, tos apvētīdams. Tā Iļja un Dūņa kļuva vīrs un sieva. Bet sādžas vecenes, galvas kratīdamas, aplūkoja Dūņas vīramāti, kura pie acīm turēja baltu mutautiņu, un savā starpā viņas sačukstējās:
«Palūk, palūk, kas par viltīgu čūsku: kā nu izliekas, gorās un slaukās. Nebūs tev vieglas dienas pie viņas, mūsu jaunā dūjiņ!»
Pēc laulībām visi kāzu viesi sapulcējās Trofima Ivanoviča mājā. Pie vārtiem procesiju sagaidīja tā pati vecā Marfa. Jauno pāri viņa apmētāja ar apiņu ziediem, cukura gabaliņiem un miežu graudiem, kliegdama:
«Lai jūsu dzīve ir saldāka par cukuru! Apvijieties viens otram kā apvijas apīņu stīgas, un esiet tik auglīgi kā šie miežu graudi!»
«Kāpēc šī vecene ir tik briesmīga?» iesaucās Zveršina, at- \ilkdamies atpakaļ.
«Ko niekus,» Sveiks filozofiski atteica. «Nebēdz nu tagad prom, kad tas labākais vēl sāksies. Šoreiz viņai jau nav naža līdz.»
Kāzinieki apstajās sētas vidū, un katra sieva rokās saņēma māla podu, kuri tur jau agrāk bija sagādāti un nolikti. Marfa iegrūda jaunlaulātos istabā un iegāja tur arī pati, durvis aiz sevis aizslēgdama. Tā pagāja labs laiks. Dažas sievas pacēla podus pār galvu gaisā, bet tad smiedamās tos atkal nolika zemē. Tagad durvis beidzot atvērās, un tajās parādījā"s vecā Marfa ar baltu, bet asinīm aptraipītu lakatu rokās. Viņa to lepni pacēla un vēdināja viesiem pār galvām. «Ei, ei!» visi iesaucās kā vienā mutē un svieda māla podus pret zemi ar tādu spēku, ka tie saplīsa smalkos gabalos.
Marfai pakaļ no istabas izskrēja jaunais vīrs; viņš nokrita Trofima Ivanoviča priekšā ceļos, bučoja tam rokas un kājas un murmināja kādus lāga nesaprotamus pateicības vārdus par meitu, kuru tas ieguvis nevainīgu.
Sievas sētā vēl sita podus, un brašais kareivis Sveiks, samaitāts no šīs iznīcināšanas tieksmes, palievenī laimīgi atrada vēl kādu veselu podu ar kāpostiem un trieca to no visa spēka pret paksi. Troksnis iznāca tik pamatīgs, ka tas līdzinājās īstam lielgabala šāvienam par godu Dūņas jaunavībai, turpat palievenī Sveiks atrada vēl kādu tauku podu un arī to izsvieda pagalmā augstu gaisā. Tādā pat lidojumā vajadzēja sekot patvārim, bet Trofims Ivanovičs vēl laikā notvēra mūsu brašo kareivi pie rokas:
«Ko tu te muļķības dari! Vai prātu jau esi pazaudējis?»
Bet Sveiks, redzēdams, ka pagalmā sievas vēl arvien sviež spilvenus gaisā un danco jautrā barā, plati smaidīdams, atteica:
«Es domāju tā: jo vairāk te sasists, jo bagātāks tu kļūsi.»
Beidzot viesi iegāja istabā. Zem loga tur atradās Dūņas pūrs: kaldināta lāde, uz tās kalašas, bet gultā — seši balti spilveni un uz viena no tiem tāds pats sarkans plankums kā tas, ko vecā Marfa parādīja sievām sētā. So plankumu ieraudzīdamas, sievas atkal sāka lēkāt un skaļi līgsmot, bet Sveiks noskatījās viņās ar lielu nesaprašanu un pats sev čukstēja:
«Es, nudien, te prātu zaudēšu aiz brīnumiem, jo to nakti tur, laukā … Bet var jau būt, ka tā bija otra…»
Mareks ātri apgriezās un dusmīgi paskatījās uz pārdrošo filozofētāju. Bet Sveika skats viņam atbildēja ar eņģeļa skaidrību un laipnību.
Dzīres turpinājās nepārtraukti līdz naktij. Šai laikā bija sarunāts daudz dažādu diezgan rupju divdomību un teikts arī krietns skaits nesakarīgu, skaidram prātam nesaprotamu runu. Jaunais vīrs lielīja savu sievu, sādžas sievas tāpat cildināja Duņu un atzina, ka Ijja tomēr esot viņas mīlestības cienīgs.
Kad beidzot viss šņabis bija izdzerts, auns un cūka apēsti un piecdesmit tējas patvāri iztukšoti — vezumā sakrāva pūra- lādi, spilvenus, kurvi ar Dūņa drēbēm, un viņa pati, raudošās mātes pavadīta, tēva vēlreiz apsvētīta, aizbrauca uz Kargino sādžu — savu jauno dzīves vietu.
Gūstekņi devās pie miera. Bet Sveiks tik vienkārši nevarēja aizmigt. Mareks dzirdēja, ka viņš valstījās no vieniem sāniem uz otriem un reižu reizēm iestenējās:
«Nudien, es prātu zaudēšu! Nudien…» «Es tāpat, biedri!» Zveršina piemetināja. «Tu arī? Kāpēc tu arī?» ieinteresējās Mareks. Zveršina brīdi vilcinājās, tad sāka atzīties. «Piedodiet man, biedri! Es neizturējos godīgi un biju pie viņas vienreiz, kad divatā ar labību pārbraucām no tīruma mājās. Nu, saprotiet jel mani: tāda jauna, braša meitene — katram var atgadīties…»
«Tā gan, var atgadīties,» apstiprināja beidzot arī Mareks šo godīgo atzīšanos. «Man gan tagad būtu jāzaudē vairāk prāta, kā jums abiem tagad kopā.»
Sveiks gardi pasmējās un tad pēkšņi kļuva ļoti nopietns: «Bet kā viņa to izdarīja — lūk, to mums vajadzētu izpētīt. Nudien, tad mums Prāgā būtu zelta avots rokā. Ir tomēr taisnība, ka šī plašā Krievija — visneticamāko iespējamību zeme… Droši vien viņa būs pielietojusi kādu Eiropā vēl nepazīstamu smēri, apmēram tādu, kādas jau lieto matu un krūšu audzēšanai. Tāda recepte mūsu rokās būtu ar zeltu atsverama! Kurā valstī un tautā gan tāda nenoderētu? Es tikai nodotu «Politikā» dažus nopietnus sludinājumus — un pircējas salasītos garās rindās — jau no 12 gadiem sākot. Tur stāvētu gan vecmeitas, gan institūtu audzēknes un klosteru māsas. Bet man pašam būtu sava fabrika ar vairākiem gariem skursteņiem. Dieva dēļ, Marek, pastāsti man šo recepti_— tu jau droši vien to zini no galvas pēc tik ilgas iepazīšanās ar lietas apstakļiem.»
Sveika balss sāka drebēt; viņš īsti un sirsnīgi lūdzās Mareku, pievilkdamies tam gluži tuvu. Bet Mareks arī pats nezināja vairāk, kā atkliegt ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Duna bija apmierinājusi viņa paslēpo jautājumu šai lietā: «Muļķis, muļķis un vēlreiz muļķis tu esi!»