VIENPADSMITĀ NODAĻA
Krievu zemnieku sports. — Marfa piedāvājās «apmīļot.* austriešu gūstekņus. — Gavēnis un šķiršanās
Kopš tā brīža, kad aizbrauca Duna, Trofima būdā bija klusi, un mierīgi. Tikai nākamā dienā vēl noskanēja kāzu atbalsis. Saimnieks ar saviem draugiem sēdēja pie galda; viņi tur apēda kāzu mielasta atliekas un izdzēra vēl ceturtdaļspaini šņabja, ko Trofims Ivanovičs, mīlīgi smaidīdams, ienesa istabā:
«Palūk, pats sevi arī vis neaizmiršu. Labībā šito paslēpu, lai neviens neatrod; tie badakāši man tāpat maz dzeršanai iemaksāja.»
Viņa draugi, kuru vidū sēdēja arī sādžas vecākais, drīz vien kjuva jautri, tērzēja un jokoja. Vecākais pacēla glāzi un saka teikt runu:
«Vai vēl atceraties Gavrilu — tatāru? To pašu, kas vienreiz popu aiz bārdas izvilka cauri visai sadžai, kad šis negribēja viņu par divām mārciņām tauku ar Nastju Ņikiforovnu salaulāt. 2ēl man viņa nudien — kritis, nabadziņš, tagad frontē par caru un tēviju, maķ tvoju. Nu, izdzersim uz kritušā veselību!»
«Es nesaprotu, kā mēs varam dzert uz kritušo veselību?» iejautājās jau apreibušais Trofims. «Esi gan tu, mūsu sādžas vecākais, īsts auna galva — pats nezini, ko runā, kam uzdzer!»
«Es, saimniek, tev saku, dzer uz Gavrilas — tatāra veselību tāpēc, ka viņš par mūsu tēviju krita!» sirsnīgi iekaisdams, iesaucās sādžas vecākais. «Vai es esmu tava priekšniecība, vai nē? Vai tev būs man paklausīt, kad es pavēlu, jeb es, maķ! . . .»
To pateicis, viņš savu glāzi iesvieda Trofimam bārda ar tādu sparu, ka tā saplīsa gabalos.
«Ak tu, vecākais, job tvoju maķ! Suņa bērns, tu!» nokrācās Trofims Ivanovičs un ar vienu dūres belzienu izsita savam pretiniekam vairākus zobus, kurus tas turpat izspļāva uz kula.
Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Četrdesmit grādu spirts zemniekus jau bija. tiktāl sasildījis, ka ar vienu dzirksti pietika veselam ugunsgrēkam. Ar tām pašām rokām, ar kurām dzīrotāji nupat vēl bija mīļi apkampušies, tagad viņi, smagi stenēdami, blieza viens otram.
«Ak tu man pa purnu krausi? Aha!»
«Se tev vēlreiz, suņabērns, maķ! . v.»
«Un tu, mērgli, uzdrošinies mūsu sādžas vecāko par suņa- bērnu saukt!»
«Bet tu, Trofim, kas mūs ar šņabi padzirdīji, tagad gribi pa matuški lamāties!»
Dūre pēc dūres droši pacēlās gaisā un smagi krita uz pretinieku sejām. Bira zobi, lija asinis. Istaba drīz vien izrādījās šadai izpriecai par šauru, un tādēļ viņi izgāja pagalma. Troksni un kliedzienus izdzirdējuši, kopā saskrēja visas sādžas ļaudis. Skatītāji neizturēja un metās ari paši cīņa, kas drīz vien aptvēra gan bērnus, gan sievietes. Tās plēsa cita citai matus, saskrambāja nagiem sejas un rokas.
No savas paslēptuves visu šo traci novēroja trīs karagūs- tekņi. Kad Zveršina izteica vēlēšanos iet un uzņemties šķīrēja pienākumus, Mareks to nopietni brīdināja:
«Paliec tepat! Tas būtu tavs gals. Tevi sistu viņi visi. Viņiem pašiem kaušanās ir tikai sports.»
«Tas laikam gan būs tiesa,» Zveršina domīgi piemetināja. «Tūlīt var redzēt, ka viņiem vēl par maz kultūras. Mūsu tauta, kura — kā saka — ar inteliģenci jau cūkas baro, šādos gadījumos sarīko futbola sacīksti. Cīnās', teiksim, «Slavija» ar «Spartu». Aina jau galu galā ta pati: tikai te strādā ar rokām, tur — ar kājām.»
Kaušanas pa to laiku kļuva arvien skaļaka un spēcīgāka. No lielākas katastrofas šoreiz vēl izglāba Trofima un sādžas vecākā sievas, kurām laimīgi bija prata ienācis pārkarsušos cīkstoņus apliet ar pāris spaiņiem auksta ūdens. Cīņas uguns tūlīt manāmi saplaka, līdz beidzot vecākais, slapjš kā žurka, nosēdās saimnieķam pretim un žēla balsī izsaucās:
«Nu tu, aunagalva, saki man, kāda velna pēc mēs te tik vareni izplēsāmies? Nu, pasaki man to, ja tu zini!»
Tad viņš izstreipuļoja no sētas, bet pēc brīža atkal atgriezās un, uz miežu maisa apsēdies, turpināja:
«Trofim Ivanovič, mīļais tu mans, dārgais! Apvelc tagad puskažoku, brauksim uz Kargino pie jaunajiem. Miežus pret šņabi apmainīsim un iedzersim tad tā pamatīgi — un šķirsimies pa draugam!»
Saimnieks, neraugoties uz sievas pretošanos, ratos ievēla miežu maisu, un abi ar vecāko aizbrauca. Viņiem sekoja citi zemnieki, tapat ar miežu maisiem vezumos, un drīz vien vesela karavāna pazuda stepē.
Kaujaslauks nu bija kluss un tukšs. Kad Sveiks bija novērojis, ka nekādas briesmas vairs nedraud, viņš nāca ar priekšlikumu:
«Šodien droši vien nekāda stradāšana saimniekam nebūs. Es tāpēc domāju — izmazgāsim labāk savu veļu.»
Aiz šķūņa viņš sakūra uguni, atnesa spaini ar ūdeni, ielika tur kreklus un apakšbikses un sāka tas vārīt. Pienāca Nataša un iesāka sarunu par kautiņu:
«Nu tētis tagad pārbrauks tikai naktī un būs pilns kā lopiņš,» viņa žēlojās.
«Saki man, Nataša, kas ir jādara, lai asins tecētu?»
Šveiks vēl arvien nevarēja apmierināt savu ziņkārību. Nataša tikai skaļi iesmējās:
«Muļķis tāds! Iekrauj ar kulaku krietni pa zobiem — un asiņu būs pilna mute!»
Smiedamās viņa aizskrēja, bet vietā attuntuļoja vecā Marfa.
«Lūk, kur malači zēni — kreklus mazgājat? Droši vien, labie ļaudis, pēc Duņas-meitiņas jau ilgojaties?»
«Ne pēc kā mēs neilgojamies!» Mareks atcirta.
«Pēc savas ģimenes jau nu gan vajadzību sajūtat,» čukstēja vecene tālāk. «Tālu jūs, bērni, esat te atklejojuši. Tikai bāba var zaldātiņu tā īsti apmīļot un apmierināt…»
«Tikai velnu tu, vecā, vari tā īsti apmīļot,» Sveiks pieklājīgi atteica. «Saki labāk, kādas pļāpas šodien mums esi atnesusi? Ko vazājies apkārt kā putnu biedēkle?»
«Austriešu zaldātiņus nācu apmīļot, apmierināt,» vecene turpināja. «Pa sievu modei iepriecināt. Tāpat kā Duna tagad savu Iļju iepriecina. Katrs jūs par to dosiet man divus gri- veņikus, bet, ja gribēsiet visi trīs, tad es varu arī par pusrubli nolaist.»