«Bet es domāju, ka viņi dos mums kaut ko ēst,» piezīmēja kaprālis, pret Sveiku pagriezies. «Paskaties uz tiem katliem •— cik vareni tie kūp!»
Domās nogrimis, Sveiks neatbildēja. Tālumā smagi dunēja lielgabali. Lēni pa lauku ceļu kā nožēlojams lopu bars vilkās gūstekņi. Konvoji, šie vecie, labsirdīgie zemessargi, tūlīt aiz pilsētas pakāra šautenes plecos, strauta malā salauza kārklu rīkstītes un smiedamies dzina gūstekņus kā mierīgu zosu baru. Viņi brīnījās par gūstekņu daudzumu un, to redzot, cerēja, ka karš drīz beigsies, varēs doties mājup. Kāds apgalvoja, ka Austrijā neviena vīrieša vairs neesot, visi esot jau sagūstīti un šie tātad būšot pēdējie.
Pareģojumi par kara drīzām beigām radīja viņos omulīgu garastāvokli. Kad ceļā kāds gūsteknis aiz nespēka pakrita, viņi to pamudināja vispirms ar vārdiem, tad ar kāju ribās un beidzot ar šautenes rezgali. Sevišķi atjautīgs bija kāds vecs feldfēbelis, kas gāja visiem aiz muguras. Viņa jokiem par upuriem krita galvenā kārtā tie gūstekņi, kuriem brīdi vajadzēja atlaist bikses un nosēsties sāņus. Labajā rokā šis feldfēbelis nesa garu rīksti, kuras galā bija trijzaris. Kreisajā rokā viņš turēja otru rīksti — īsāku, resnāku un elastīgāku.
Tikko kāds gūsteknis nolaida bikses, viņš slepus pielīda tam klāt un sāka sēdētāju no visa spēka pērt.
To piedzīvoja arī Sveiks. Viņš nebija vēl lāgā apsēdies, kad feldfēbelis jau pielēca un sāka sist pa gurniem. Sveiks pacietīgi nosēdēja līdz beigām, tad ātri uzvilka bikses, ar vienu lēcienu bija pie feldfēbeļa, izrāva viņam no rokām rīkstes un sāka to sist pa vaigiem, degunu, lupām. Tikpat ātri Sveiks aizskrēja un pazuda barā.
Feldfēbelim palīgā piesteidzās krievu zemessargi; tie aizveda viņu pie grāvja un tur nomazgāja. Drusku atžirdzis, feldfēbelis sāka enerģiski meklēt vainīgo, bet velti. Visi gūstekņi bija vienādi netīri, neskūti un nomocīti.
«Velns lai parauj! Seju es viņam pat neredzēju, bet dibenos visiem neskatījos.»
Turpat viņa priekšā modrs un jautrs soļoja brašais kareivis Sveiks. Pa to laiku, kamēr citi arvien ciešāk savilka siksnas ap vēderiem un pārliecinājās, ka Krievija viņus saņem pavisam nelaipni, Sveiks gāja un dziedāja:
«Reiz krodziņā izcēlās ķilda .. .»
Tā bija kāda veca karavīru dziesma, ko dziedāja Austrijas armijā. Sai dziesmā cehu un vācu vārdi bija ar nolūku kopā sajaukti, lai kareivji tā vēl jo vairāk iedziļinātos vācu valodas niansēs.
OTRĀ NODAĻA
Gūstekņa ērkšķainais ceļš. — Sveiks sadraudzējas un vakariņo kopā ar cūku.. -— Sveika biedri ēd vardes un pārdod savu apakšveļu. — Diskusija par šķiņķi un Sveika prasme iegūt šķiņķi. — Sveiks sadraudzējas ar sādžas vecāko
Nākamais etapa punkts atradās Zaslavā. Tur gūstekņus sagaidīja jauns zaldātu transports, lai vestu tālāk. Pārtikas nebija, maizi arī neizsniedza. Gūstekņus atkal divas stundas skaitīja un, neraugoties uz sīku, ledainu lietu, tūlīt dzina tālāk. Tā viņi gāja visu nakti bez apstājas un atpūtas, slapji un nosaluši, līdz ārprātam izsalkuši. No rīta sasniedza kādu sādžu, kur zemnieki pretim iznesa dažus klaipus maizes, lai tos apmainītu pret veļu, segām un zābakiem. Izbadējušies ļaudis ap šiem klaipiem sāka lamāties un kauties.
Sādžā pie katras būdas stāvēja krievu zemnieks vecās, netīrās skrandās un uzmanīgi vēroja, ka tikai gūstekņi kaut ko nenozagtu. Bet tie skrēja no vienas akas pie otras un lūdza ūdeni savās pudelēs, lai tās ātri izlietu pie nakamās akas,
kur katrreiz izplūcās pēc spaiņa jauna ūdens. Neviens īsti nesaprata, kāpēc tas viss notiek.
Ce|ā gadījās zemniece, kas padusē nesa maizes kukuli. Maizi viņai viena mirkli izrava no rokām, pašu nogrūda zemē un sāka mīdīt. Ar šauteņu resgaļiem zaldātiem tik tikko izdevās savaldīt maizes cīņā satracināto pūli. Likās, ka šie ļaudis no bada jau zaudējuši prātu. Ielai pāri steidzas meitene, uz krūtīm nesdama kaut ko lupatās savīstītu. Gūstekņi uzbruka viņai, izrāva nesamo un atdeva tikai tad, kad lupatās atrada jaunpiedzimušu, raudošu bērnu.
šai kurkstošo vēderu dzītā masā mierīgi soļoja Sveiks un stastija kaprālim: «Interesanti būs redzēt, kā ļaudis sāks aprīt cits citu. Mēs izlozēsim. Bet vispirms ir nepieciešams, lai lozes kristu lielākiem un taukākiem. Es. draugs, reiz lasīju kādu ceļojumu aprakstu par vāciešiem, kuri kaut kur Austrālijā atraduši cilvēkēdāju salu un tur uzsprauduši savu karogu. Bet kareivji iedzimtiem neko nav varējuši padarit, tādēļ valdība lūgusi pāvestam, lai viņš sūta savus misionārus šos cilvēkēdājus apstrādāt. Pāvests arī aizsūtījis ļoti labus sludinātājus, un drīz vien cilvēkēdāji pieņēmuši ij vācu karogu, ij svētā tēva krustu. Bet reižu reizēm kāds kareivis vai misionārs tomēr vēl pazuduši. Pēc triju gadu laimīgas valdīšanas no salas Berlīnē ieradusies delegācija pie paša Vilhelma, lai tam izteiktu savas padevības jūtas un izlūgtos vЈl vairāk misionāru. Vilhelms par to bijis ļoti priecīgs un jautājis, vai visi viņa Austrālijas pavalstnieki gribot kristīties. Tad delegācijas priekšnieks viņam atbildējis: «.Justi augstība — tā ir pavisam cita lieta. Mēs esam pārliecinājušies, ka tiem melnās kleitas ģērbtiem gaļa ir krietni mīkstāka, neka tiem zilos mundieros. Melnie ātrāk izcepās, cepetis no viņiem iznāk garšīgs kā torte, bet zilos var visu dienu uz iesma svilināt un tomēr tie paliek cieti kā zāle. Mana tauta tādus neciena. Tādēļ es ceru, ka jūsu augstība mūsu lūgumu drīzāk izpildīs.» — Kapralis, kas gāja, gurdi rokas uz vēdera sakrustojis, nepalika tomēr Sveikam atbildi parādā: «Tā ja — badā var visu izdarīt. Tāpat kā dzērumā. Kad es strādāju Augšējā Labe, tur mitinājāmies četri pie kādas kurlas vecenes. Vienā svētdienā līdz pusdienai strādājām, tad mājās visi nomazgājāmies vienā bļodā — no- šķīstījain labi krietni rokas, sejas, kājas un gājām drusku uzdzīvot. Naktī pārnācāin visi no dzēruma ta uzpusti ka kastaņu pumpuri pavasarī. Istaba mums bija otrā stāva. Vecene mūs bija gaidījusi, ielaida, noslēdza durvis un pati aizgāja lejā gulēt. Mēs iekritām gultās, bet drīz atmodāmies briesmīgās slāpēs. Pieceļos un skatos: viens jau sēž uz loga, laiza tur no-