sievu. Mūsu vecais taču, patiesi runājot, arī nemaz nav tavs
tēvs.. .»
Pēcpusdienā Trofims atnāca apskatīt lauku. Viņš kaut ko ilgi murmināja, skaitīdams uz pirkstiem, un beidzot teica:
«Pa nedēļu šo lauku apariet. Pēc tam es tevi, Zveršina, paturēšu tikai vienu, bet jūs — divus malačus aizvedīšu un atdošu atpakaļ zemstes valdei.»
Kad aršana bija pabeigta, saimnieks tiešām izmaksāja algu, bet nākamās nedēļas sākumā jau sataisījās ceļā. Vezumā sakrāva maisus, paši sasēdās tiem virsū. Nataša ar māti vēl ilgi sētā vēcināja mutautiņus un sauca aizbraucējiem pakaļ:
«Sveiki, sveiki! …»
Un, kad Mareks šai svinīgā brīdī vēl pēdējo reizi izlamājās: «Pie velna!», Sveiks viņam priecīgi piekrita: «Uz mūžu mūžiem — āmen!»
DIVPADSMITĀ NODAĻA Šveiks bēgļa gaitās
Cepuri padusē iespiedis, Trofims Ivanovičs zemstes pārvaldes kancelejā gūstekņus nodeva rakstvedim. Tas, uz atvestajiem pat nepaskatījies, tūlīt nolēma:
«Rīt viņus nodošu citam saimniekam. Pieprasījumu ir daudz. Ejiet pagalmā; tur sētniece jums pateiks, kur pārnakšņot.»
Trofims atvadījās no saviem ļaudīm. Viņš novēlēja tiem laimīgu ceļu, bet pēdējā brīdī deva vēl šādu prātīgu padomu:
«Savu naudu, bērni, nenodzerat, sevi nedzenāt ellē, sarga- ties no sievišķiem un nepērkat sev jaunus zābakus.»
Pēdējais padoms bija visnoderīgākais. Mareka zābakiem jau sen bija sapuvušas zoles, Sveika apavi līdzinājās atplēstām krokodilu rīklēm, un, kad viņi abi atradās tumšā, dubļainā istabā, kur utis ložņāja pa visiem salmu kūļiem, iesākās nopietnas runas par jaunu zābaku pirkšanu.
«Tādi jau droši vien maksā rubļus 15, bet mums katram ir tikai pa 10,» neticīgi pakratīja galvu Mareks.
Bet Sveiks arī tagad nezaudēja cerību:
«Tos iztrūkstošos rubļus es sadiedelēšu, vilcienā braucot.»
«Te nepērciet neko,» pārtrauca viņu sarunu kāda cilvēka balss. Tas gulēja kaktā zem lāvas, un abi ienācēji viņu vēl nebija pamanījuši. «Zemniekiem strādāt arī vairs neejiet. Vai tad mēs uz Krieviju esam atbraukuši viņiem kalpot?» turpināja svešais, no lāvas apakšas izlīzdams. «Desmit rubļus esat sapelnījuši pa visu vasaru un paši palikuši kailām kājām. Piecus rubļus vēl sapelnīsiet rudenī, bet tad ziemā būsiet pavisam kaili. Un ko tad?»
Šis cilvēks urbināja ar pirkstu savu degunu, tad nošņaucās uz grīdas un sāka vērīgāk aplūkot abus pienākušos. Pētīšanu beidzis, viņš turpināja vēl drošāk un diktāk:
«Biedri, es redzu: jūs esat no Prāgas. Neslēpjaties velti! Divi tādi veci zvirbuli, bet gūstniecības lietās vēl gluži kā mazi bērni. Man toties ir krietna skola aiz muguras. Gūstā atrodos jau kopš trešās dienas no kara sākuma. Jums tagad ir desmit rubļu katram!» viņš sajūsmā iesaucās, «bet Sibīrijā, draugi, mārciņa maizes maksā tikai 2 kapeikas, par 1 kapeiku var dabūt divas olas, par pieckapeiku — sāli, par griveņiku — veselu metru Krakovas desas. Vārīta ūdens ir visur tik daudz, ka nevar ne izdzert, mahorku visur piesola par nieka četrām kapeikām. Kam 10 rubļi ķešā — tas var dzīvot tur kā barons. Spļaujiet virsū šim zemnieku darbam, borščam un kašai. Katra prātīga gūstekņa lozungs lai ir: ziemas atpūtā — uz Sibīriju!»
Runātājs pabraucīja savu rudo, garo bārdu, tad stādījās priekšā:
«Es esmu Horžins, Prāgas un Vīnes labāko restorānu vecākais oficiants.»
«Jozefs Sveiks, Prāgā, alusbodē «Kauja pie Kaličas,» pasteidzās atbildēt brašais čehu kareivis. Bet Mareks, tuvāk aplūkojis skrandaino svešinieku, kura augumu sedza vairs tikai lupatas, kas izskatījās kā netīri karogi, negribot iesmējās:
«Mani sauc Mareks, brīvprātīgais. Es vecāko ķelneri nekad nebiju tādu iedomājies.»
«Tāpat arī tevī, biedri, ļoti maz inteliģences vairs ir palicis. Es tikai šinīs dienās izbēgu no raktuvēm pie Rostovas, nokļuvu pa ceļam kazaku nagos un tikko dzīvs tiku līdz šejienei. Tāpēc jums saku: Krievijā, biedri, sargieties no cara kazakiem un raktuvēm! Pasaulē par tiem nav nekā ļaunāka. Tur dienu pēc dienas tikai dzird pletņu sitienus un maķ, maķ — peremaķ! …»
«Bet cars taču to ir aizliedzis,» Sveiks lepni iebilda. «Viņš pats pavēlējis ministru padomei pagatavot īpašu rīkojumu. Tie apspriedušies, izdarījuši, kā pavēlēts, un tad cēluši caram priekšā parakstīt. Sis nu saka: «Mēs, Nikolajs Otrais, ar Dieva žēlastību Krievijas ķeizars un patvaldnieks, Polijas cars, Somijas lielkņazs un t. t. un t. t. pavēlam visiem mūsu pavalstniekiem, ja no šīs dienas sākot, kāds vēl lamāsies po matuški un teiks uz otru «job tvoju maķ», to sodīsim ar piecdesmit nagai- kas sitieniem un izsūtīsim uz Sibīrijas svina raktuvēm. Izdots
šis rīkojums Pēterburgā un t. t. Cars nu grib šo papīru parakstīt, meklē spalvu un sauc kamerdineri, tas savukārt uzklūp sulainim un kliedz:
«Kur tu cara spalvu esi pazaudējis, job tvoju maķ! Kur viņa tagad ir, maķ tvoju! . ..»
Beidzot spalva bija laimīgi sameklēta. Cars to iemērca labi pamatīgi tintē, vilka «Nikolai», bet tai pašā brīdī uz papīra uzkrita liels tintes traips, un aiz dusmām cars izsaucās: «Job tvoju maķ!»
Tad rīkojumu viņš pats savām rokām saplēsa, jaunu vairs neuzrakstīja, bet kamerdineri izsūtīja uz Arhangeļskas gu.- berņu.»
tai brīdī atdarījās durvis, un istabā ienāca rakstvedis, aiz: viņa bārdains, milzīga auguma zemnieks skrandainā krekla. Rakstvedis norādīja uz gūstekņiem un teica: «Lūk, trīs malačĻ slaveni strādnieki. Ņem, kuru gribi.»
Zemnieks vērīgi apskatīja piesolītos, tad atteica:
«Man gan vajaga tikai vienu. Bet, ja dodi par brīvu, tad; ņemšu divus.»