«Lai iet par brīvu, tikai jaunus kreklus viņiem iedod, zaba- kus nopērc un puskažociņus izsniedz,» tirgojās rakstvedis. «Tas rakstīts likumā. Tā pavēl valdīšana.»
Zemnieks noņēma savu aunādas cepuri, domīgi pakasīja pakausi un nopūtās:
«Tad ta likumus tagad izdod tā valdīšana! Nu, labi: es pirkšu arī viņiem visu, kas vajadzīgs. Nu — tos tur divus dod šurp!»
Viņš norādīja uz Sveiku un Horžinu.
«Vai tūlīt ņemsi līdz?» rakstvedis iejautājās.
«Nē, es, jūsu labdzimtība, pēc viņiem atnākšu rīt no rīta agri.»
«Bet es, saimniek, līdz tev neiešu, kamēr kreklu, zabakus un pLiskažoku nebūsi atnesis,» ierunājās Horžins. «Tā arī nosaka, likums.»
«Kad tiksim mājās — visu dabūsi.»
«Kur tad tu ņemsi? Pašam zābaki noplīsuši, kažoks pagalam caurumains,» Horžins vēl pretojās. «Nekādus zemes darbus es neprotu. Esmu optiķis, taisu tikai brilles. Vai tev tur sādžā ir tāda fabrika?»
«Arī es nekad savā mūžā neesmu strādājis!» atsaucās Sveiks. «Visu laiku lidoju tikai aeroplānā. Tāpēc man vēl tagad viss lido uz augšu. Kolīdz aizjūdzu vēršus un piemetu siena vezuma — tas uzskrien līdz pašiem mākoņiem un vējā izput uz visām pusēm. Es citādi nevaru — man tāda daba.»
Zemnieks palika domīgs. Viņš pakasīja vēlreiz pakausi un jautajoši paskatījās uz rakstvedi. Tas pusbalsī šim iečukstēja:
«Nu, vecais, vai dzeramnauda būs?»
Zemnieks izdarīja noteikti atraidošu kustību? tad izskrēja uz ielas un pēc paris minūtēm atgriezās kopā ar gorodovoju. Tas bez kādas izrunāšanās salaida visiem gūstekņiem ar siksnu pa muguru un rēca:
«Se tev brilles! 3e tev aeroplāns! še tev automobilis! Austrijas velni! Vācu purni! Negribat krievu cilvēku cienīt! Ņem viņus! Tūlīt! Ved prom no šejienes. Es tos vēl pamācīšu, kā vajag priekšniecību klausīt un bīties!»
«Tūlīt nevaru,» — zemnieks atrunājās, «man vēl jāaiziet uz tirguslaukumu. Tur palika sieva ar arbūzu vezumu. Atbraukšu, kad izpārdošu. Paldies, jūsu augstdzimtība, ka par slinkumu tiem krietni sadevāt!»
Trijatā viņi izgāja uz ielas, atstādami gūstekņus istabā.
«Krietni viņš mani sasildīja,» pirmais ierunājās Sveiks, i «Bet ko nu darīsim?» jautāja Mareks.
Horžins noslaucīja ar roku seju, it kā zirnekļa tīklu atvilkdams no acīm. Tad viņš no kabatas izvilka kādas saburzītas lapeles, atlocīja un aplūkoja tās, atkal salocīja un teica: «Viens par visiem; visi par vienu! Mēs taču visi esam čehi — vai ne? Zēni, vai esat jau ēduši? Te mums neko nedos. Paprasīsim sētā vecenei tēju. Iedodiet man pusrubli — es pa to laiku aizskriešu uz tirgu pēc desas. Vai maize jums pašiem ir? Pēc tam pazudīsim no šejienes kā angļi — ardievas nepateikuši.»
Pēc brīža viņš bija atpakaļ ar lielu tējaskannu un desas luņķi padusē. To Horžins sagrieza trīs līdzīgos gabalos:
«Šī maltīte būs it kā mūsu pēdējās vakariņas pirms soda izpildīšanas. Mēs aizbēgsim caur izlauztām restcm kā grāfs Montē Kristo. Tā — tagad somas uz pleciem!»
Tad, visnevainīgāko seju sataisījis, Horžins devās tieši kancelejā pie rakstveža. Tas slinki pacēla acis no grāmatām:
«Kurp jūs iesiet?»
«Kurp iesim? Uz tirgu pie sava jaunā saimnieka. Viņš grib mums zābakus pirkt, arbūzus iedāvināt. Somas sakrausim vezumā. Tad visi kopā vēl atnāksim atvadīties,» teica Horžins krievu valodā.
«Uz kurieni mēs tagad dosimies?» iejautājas Mareks, pa vārtiem izejot.
Horžins viltīgi apskatījās visapkārt, gluži kā sesks vistu būdā, un tad ātri atrūca:
«Uz tirgu. Pēc tam uz staciju.»
Ceļā viņi sastapa to pašu gorodovoju, kas tikko bija visus trīs izpēris. Tas pašapzinīgi pasmaidīja, redzēdams, ar kādu skubu gūstekņi paši steidzās uz tirgu, un pa gabalu viņiem vēl uzsauca:
«Uz redzēšanos, bērni!»
«Labāk es Urālos ar lāci sastopos, nekā te ar šo lopu,» Horžins atrūca.
«Kur lienat?» bargi noprasīja pa stacijas peronu soļojošais žandarms.
«Mums līdz ir kazaks,» mierīgi atteica Horžins. «Braucam no darba uz nometni. Viņš vēl aizkavējās uz tirgus; mūs atsū- tīja šurp pirmos.»
Viņš paraudzījās atpakaļ, tad -pavēra stacijas durvis un sauca uz ielas pusi:
«Ei, malaci, nāc ātrāk šurp! Žandarma kungs tevi meklē!»
«Es jau neko,» žandarms nomurmināja. «Gribēju tikai pārliecināties, vai nemēģināt aizbēgt, jo nelieši-austrieši tagad visur atraujas no darba.»
Viņš aizgāja sāņus un sāka sarunu ar lampu aizdedzēju, kas tur slaucīja lukturu stiklus.
«Kurp mēs tagad brauksim?» jautāja Mareks.
«Turp, kur pagadīsies,» īgni atcirta Horžins.
Stacija pildījās ar publiku. Sanāca zemnieki, zaldāti, kazaki, sievas, un Horžins, pamanīdams, ka policists atkal aizdomu pilns skatās uz viņiem, iesāka sarunu ar kādu kazaku, atbildēdams tam uz vaicājumu: kas karā uzvarēs?
«Grūti to zināt. Vācietis, suņa bērns, ir stiprs, bet stipra ir arī lielā, svētā Krievija. Vācietis, velns, gudrs, bet kazaki — malači, varonīgi karavīri.»
Glaimotais kazaks izgāza krūtis uz priekšu un uzsita pa tām ar abām dūrēm:
«Tā, lūk, man patīk. Var tūlīt redzēt, ka izglītots esi un lietas pareizi saproti. Vai par mūsu Kuzmu Kručkovu esi ko dzirdējis? Tas ir varonis, kāda otra nevar atrast. Viens pats 37 vāciešus pīķa galā uzdūris, bet pašam ne mats nav aizskarts.»
«Vai viņš bija plikgalvis?» iejautājās Sveiks.
Šo jautājumu nesaprazdams, kazaks atkal sāka savu runu ilustrēt ar spēcīgiem sitieniem pa krūtīm, plati atpleta labās rokas pirkstus, pacēla tos augšup kā dakšas, tad sažņaudza, dūrē un piegrūda Sveikam pie deguna:
«Vot, būtu vācietis ar mieru kulakiem izkauties! Bet šis tikai ar tehniku. Lūk, tā vajadzētu — uh!»
Un patriotiskā sajūsmā kazaks taisīja krietnu grūdienu, bet
Sveiks veikli saliecās, un «lādiņš» trāpīja turpat blakus stāvošajam Horžinam ar tādu spēku, ka tas novēlās gar zemi.