«Piedod, brāl,» kazaks teica, kad Sveiks ar Mareku bija savu biedru atkal piecēluši kājās. «Neļaunojies! Es jau tāpat, bez kādām dusmām — par ienaidnieku iedomājoties.»
Acīs viņam iemirdzējās asaras. No kabatas kazaks izvilka papirosu paciņu, pasniedza to Horžinam un turpināja vēl atvaļinoties:
«Piedod, balodīt! Nudien — nebija vairs spēka savaldīties. Nevaru izturēt, ka tehnika šim velna bērnam tik pamatīga …»
Stacijā atskanēja zvans. Pienāca vilciens. Horžins piegrūda Sveikam:
«Nu, tagad uzmanies! Lien tūlīt aiz kazaka trešā klasē iekšā.»
Noskanēja otrais un trešais zvans. Tikai tad, kad vilciens sāka jau kustēties, Horžins izliecās laukā pa logu un uzsauca policistam:
«Nu dzīvo sveiks, vecais! Uz neredzēšanos! Pasveicini zemstes valdes rakstvedi no mums.»
Mareks izbāza galvu pa otru logu un, vērodams garārnslī- došos laukus, teica:
«Mēs braucam taisni uz dienvidiem.»
Vagons bija pustukšs. Viņi nogūlās katrs uz sava sola, un Sveiks, ceļasomu zem galvas nolikdams, teica:
«Konduktoram teiksim, ka esam atpalikuši no gūstekņu transporta un tagad cenšamies to panākt.»
«Nekā tamlīdzīga,» šo priekšlikumu noraidīja Horžins.
«Bet vai tev biļetes ir?» slinki iejautājās Mareks.
«Viss būs kārtībā,» atteica Horžins. «Tikai nobaidieties.» Vagons viegli drebēja un līgojās. Riteņi ritēja vienmuļā taktī. Metās jau krēsla. Viņi iemiga. Bet tad pēkšņi uzmodās visi reizē. Kāda stipra roka viņus raustīja, un divas balsis kliedza:
«Kur jūsu biļetes? Kur pases? Nu, celieties taču, rādiet šurp savus papīrus.»
Spilgta gaisma apžilbināja gulētāju atvērtās acis. Blakus viņiem stāvēja konduktors ar žandarmu, bet aiz viņiem vēl trešais — kontrolieris. Pamanījuši, ar ko tiem darīšana, viņi .atvieglotām sirdīm apvaicājās:
«Austriešu kungi, kur ir konvojs, kas jūs pavada?»
Mareks izberzēja acis un norādīja uz Horžinu. Žandarms pavilka Sveiku aiz kājas, un tas, augšējā plauktā gulēdams, piecēlās sēdus it kā gailis laktā.
«Nu, lūk, tagad esam iekrituši līdz ausīm,» viņš teica če* hiski.
«Uzrādiet savas biļetes!» konduktors kļuva vēl uzbāzīgāks.
Tad Horžins nolēma izglābt savus ceļabiedrus un, cieši pētoši gan žandarmā, gan konduktorā skatīdamies, noskaldīja tiem krieviski:
«Dokumentus es jums uzrādīt nedrīkstu — tie ir slepeni. Politisks noslēpums. Iesim koridorā — panāciet, lūk, še. Mūsu papīrs ir tieši no paša ķeizara un uz tā redzami visu ministru zīmogi,» viņš svinīgi nobeidza, pasniegdams žandarmam kādu lielu, rūpīgi salocītu lapu. Tas paņēma piedāvāto «dokumentu», apgaismoja to ar rokas lampiņu un tad izstiepās taisns kā svece. Viņš laikam sajutās gluži tāpat, kā stāvētu paša ķeizara priekšā, un, kad sāka burtot — pacēla roku pie cepures.
Horžins stāvēja vaļīgi un mierīgi. Sveiks sarunājās ar konduktoru, cenzdamies noskaidrot, kurp viņus īsti vedot. Mareks tai pašā laikā ar lielu ziņkāri pāri žandarma plecam centās iepazīties ar Horžina papīra saturu. Kaut ko tur ieraudzījis, viņš nobāla aiz šausmām.
Papīrs bija Prāgas hoteļa «Melnais briedis» ēdienkartes cenrādis. Tā augšā pār zilu fonu pleta savus spārnus liels, melns, tipogrāfijā uzspiests ērglis, bet zem tā trīs rindās — čehiski, vāciski un franciski — skaistā rokrakstā bija sarakstīts viss, kas tajā dienā apmeklētājiem bija pasūtams viesnīcas restorānā. Uz šīm trīs rindām, kas bija uzrakstītas latīņu burtiem, žandarms skatījās ilgi un izbrīnījies, jo nekad laikam savā dzīvē nebija redzējis tik ērmotu rakstu.
«Nudien, nevaru lāgā salasīt!» viņš beidzot nepūtās, savu nosvīdušo pieri apslaucīdams. «Ir gan savāda jūsu pase.»
So «pasi» paņēma arī kontrolieris. Viņš lepni vilka ar pirkstu pār rindām, kurās bija rakstīts:
Gaisā zupa: Klare: Potage claire:
ar rīsiem Reissuppe aux riz
ar nūdelēm Nudelnsuppe aux potes d'ltalie
ar kāpostiem Karsiolssuppe de chouxfler
smadzeņu Hirnsuppe de cervelle
«Tas ir čehiski, tas franciski un tas angliski,» bezkaunīgi paskaidroja Horžins, manīdams, ka arī kontrolieris neko nespēj izlasīt. «Sī pase mums noder visās sabiedroto valstīs. Mēs esam slepenie diplomātiskie politiskie kurjeri.»
«Kurp jums labpatīk braukt?» jau pavisam pieklājīgi ievaicājās žandarms.
«Palūk, kurp!» Horžins atkal pakalpīgi kaut ko parādīja uz cenrāža. «No šejienes brauksim uz turieni, tad tālāk uz turieni. Tur kādu laiciņu uzturēsimies un tad atpakaļ tieši uz Petrogradu.»
Ar pirkstu pie atsevišķiem vārdiem apstādamies, viņš droši lasīja:
Redkvicky Radischen
Ostendske uztrico Ostender Austern Majonesa z losoša Mayonnaise v Lachs
Radis
Huitres de Holisten
Mavonnaise de saumon
«Tas ir angliski un franciski,» teica kontrolieris žandarmam, kas tagad jau ar pienācīgu cieņu uzlūkoja gūstekņus —• paša premjerministra sūtņus. Viņš pats ari nebija gluži neizglītots un tādēļ atteica:
«Vārdu «majonez» es gluži labi zinu; tas skan tīri franciski. Bet kur jums labpatiks pastāvīgi uzturēties?» viņš pieklājības pēc vēl apvaicājās Marekam. Tas nosarka, bet nepaguva neko atbildēt, jo Horžins aizsteidzās priekšā:
«Lūdzam, neesiet tik ziņkārīgi. Mūsu uzdevums ir gluži sekrēts. Valsts intereses to prasa.» To teikdams, viņš vēlreiz ar pirkstu svinīgi noradīja uz vareno ērgļa attēlu, kas zem saviem plaši izplestiem spārniem sargāja čehu «Redkvicky» un franču «Radis».
«Atļaujiet jums norādīt,» tagad iejaucās arī Sveiks ar savu padomu. «Tur ir mūsu vārdi skaidri un pēc kārtas uzrakstīti,. Viņi skan tā:
Rostenko Rostbraten Filet sautē
Krocan Truthahn Dindon
Seleni kvta Hirschkeule Cu ssot de cert
Žandarms ļoti uzmanīgi salocīja lapu, roku cienībā pie cepures turēdams, un atdeva «dokumentu» tā īpašniekam. Pēc tam konduktors, kuram kontrolieris bija kaut ko iečukstējis, vērsās pie Horžina:
«Varbūt jums būtu ērtāk braukt otrajā klasē? Es, protams,, jums dotu vieniem pašiem savu slēgtu kupeju, lai neviens tur jūs netraucē.»